Pārdomas par „Identitāti”

Nosaukums sākotnēji mulsina, jo svešvārdi allaž liek nedaudz distancēties, ikdienā šo vārdu sarunvalodā izmantojam reti, jēdzienu „identitāte” plaši izmanto etnoloģijā, kultūrā, sociālajā antropoloģijā, analizējot profesionālo, sociālo, etnisko, politisko, ticības un kultūras identitāti.

Viens no identitātes faktoriem – pieredze, kas balstīta uz cilvēka spēju atcerēties. Tāpēc arī uzreiz it kā sagatavojamies, ko tad jaunie mākslinieki – Jurika Bakāne 2008.gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) maģistrantūras Glezniecības nodaļu un izstādes atklāšanā svinēja 29.dzimšanas dienu, Kristaps Višs pašreiz studē LMA Latgales filiālē Glezniecības nodaļā – mums jaunu atklās un pastāstīs par savu dzīves pieredzi un kā viņiem izdosies ar savu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palīdzību atklāt jēdzienu „identitāte”.

Fiziskais darba laiks, kas ieguldīts gleznu tapšanā – vairāk kā pusgads, negaidot, kad atlidos spārnotais „Pegazs”, bet gan cītīgi strādājot gandrīz katru dienu un uztverot to kā nopietnu darbu, tā par gleznu tapšanas gaitu izstādes atklāšanā izteicās Jurika Bakāne.

Kādreiz lekcijās LMA maģistrantūrā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne izteicās, ka darbs ar jaunajiem māksliniekiem ir interesants, jo priecē apziņa, ka jāstrādā ar cilvēkiem, kuri visu laiku DOMĀ. Iepazīstoties ar izstādes darbiem, patiešām jāatzīst, ka uz audekliem redzamie tēli, kompozīcijas un krāsu salikumi liek skatītāja prātam nopietni kustēties, lai atklātu termina „identitāte” visas šķautnes. Svešvārdu vārdnīcā šķirklis „identitāte” tiek paskaidrots šādi: 1)sevišķums, savdabīgums (īpašība vai stāvoklis), piem. tautas identitāte – īpašību, īpatnību kopums, ar ko konkrēta tauta atšķiras no pārējām, 2)pilnīga atbilstība, pilnīgs līdzīgums, pilnīga vienādība, tāpatība, 3)tas, pie kādām sociālajām grupām cilvēks apzinās sevi piederam (piem. etniskā identitāte) (Svešvārdu vārdnīca.- R: Jumava, 1999).

Jurikas Bakānes darbos (izstādē apskatāmas 9 gleznas) lielākoties kā galveno redzam sievietes tēlu. Ņemot vērā vizuālo līdzību darbos, tā varētu būt pašas autores personības pašizpausme dažādās piemeklētās un reāli iespējamās dzīves situācijās. Izstādi apmeklējot katram ir iespēja bukletiņā iepazīties ar autoru viedokli par katrā gleznā redzamajiem tēliem un pausto ideju, taču tas netraucē risināt pašam savu domu pavedienu. Jurikas Bakānes gleznās var izsekot līdzi sievietes personības identitātes meklējumiem, pašizpausmēm, realizācijai, kontaktiem ar ārpasauli un norādēm ar tēlu un semantisku zīmju palīdzību uz sievietes iekšējās būtības kvintesenci. Darbā „Vakariņas, dārgais” autore stāsta par sievieti, kura sevī apvieno labas mājsaimnieces, vizuāli efektīgas, pavedinošas un mērķtiecīgas būtnes īpašības, liekot padomāt mums – ko tik mēs gribētu sagaidīt no ideālās sievietes – labas mīļākās kvalitātes, lieliskas virējas iemaņas un vienkārši labas sievas īpašības.

Toties gleznā „Sprostā” dāma ir krātiņā, viņas seja pauž zināmu vienaldzību, ne bailes, ne dusmas – emociju gandrīz nav, ir tikai nedaudz skumjas. Skatiens, kas mulsina, jo iespējams, viņa pati ir krātiņa izveidotāja, jo „alter ego” – mazais cilvēciņš ir viņai blakus, kopā ar viņu, bet ārpusē atrodas mazās pasaulīgās dzīves zīmītes – kārdinātāja ābola pusītes, sapņu mākoņu burbuļi, brīvie putniņi un papīra kuģīši.

Glezna „Saimnieks” ir viena no nedaudzajām, kurā redzams vīrietis kopā ar suni. Vizuālajā mākslā cilvēka un dzīvnieka savstarpējā saikne diezgan bieži mēģināta ietvert kompozīcijās, it īpaši 20.gs. sākumā (uzreiz acīm garām pazib J.Rozentāla „Princese un pērtiķis”). Tomēr anatomiskā neatbilstība fiziskajai pasaulei mudina domāt par to, vai tiešām tas vīrietis ar anatomiski nepareizo ķermeni, kurš it kā ved sunīti pastaigā, ir tikai parasts vīrieša kārtas pārstāvis – gleznā redzamais tēls ir ar kuslām rociņām, nesamērīgām ķermeņa proporcijām un baltās apakšbiksēs. Mākslinieciskā valoda rosina domāt asociācijās un vairāk nekā tikai par fiziskās pasaules attēlojumu estētiski patīkami baudāmos tēlos.

Kristaps Višs izstādē eksponē 5 gleznas, formāta ziņā iespaidīgas, lielākoties 130x150 cm. Autors lielu daļu no darba virsmas atstāj fona izstrādei, akcentējot laukumu ar sīkām detaļām, kas pastāsta par darba vizuālo telpu, skatītajam nedaudz jāsasprindzina redze, lai ieraudzītu ziedu grafisko attēlojumu, māju aprises, seju, kas saplūst gandrīz pilnībā ar lapām, nelielas, it kā nepamanāmas detaļas, kas tomēr būtiskas, lai uztvertu gleznu kopumā. Optiski interesants un telpiski labi eksponēts darbs „Ķirši”, kura veiksmīgai vizuālajai uztverei jāatkāpjas no darba apmēram 2 metru attālumā.

Kristapa Viša eksponēto darbu koncentrēta ideja aplūkojama darbā „Rūžeņa”: centrā – kundze gados, ar atsegtu ķermeņa augšdaļu, atsēdusies ērtā pozā, it kā mazliet skatuviski, galvā puķains lakatiņš, ap gurniem efektīgs košu krāsu audums (atskaņas ar tautiskiem motīviem), tālumā – apdzīvotas vietas ieskicējums, fonā – ziedu grafika, metāliskā kanna un mājdzīvnieks. Gleznas uztveri atvieglina horizontāls akcentējums – zelta josla debesu daļā, kundze centrā, ar košiem brunčiem, apakšā akcentēts rozā. Psiholoģiski iespaidīgs darbs, uz to skatoties, uzreiz gribas domāt par stiprajām Latgales sievietēm, kuras stabili ieaugušas zemē, mazliet trakulīgas prātā un izdarībās, bet nosvērtas reālajā dzīvē.

Bet vispār jau katram ir tiesības un vajadzība šo izstādi aplūkojot domāt par to, kas viņam tuvs – varbūt par sievieti un par savstarpējām attiecībām ikdienā, varbūt par gleznieciskajām kvalitātēm, bet varbūt gribas vairāk risināt sociālas dabas jautājumus.