«Tādēļ, ka ir grāmatas, kas ir izdotas, publicētas un kurām ir saistība ar nācijas pagātni un vēsturi. Kuras, visticamākais, neiznīcinās tāpēc, ka viņas ir tik vecas - pat XV-XVI gadsimtā nodrukātas.
Tā ka kādam tās ir jāglabā,» tā uz laikraksta Diena jautājumu, kādēļ laikmetā, kad grāmatas lasīsim digitalizēti, mums bija jābūvē tik liela un dārga bibliotēka, atbildējis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.
«Es arī labi apzinos to, ka arvien vairāk sastapsimies ar tā saucamajām bibliotēkām bez grāmatām, kad bibliotēka ir, bet grāmatu tur nav, lai gan tā joprojām ir bibliotēka. Tur ir informācija, bibliotekārs, kurš pie datora palīdz cilvēkam atrast informāciju un lasīt šajā datorā, jo bieži ir informācija, kas drīkst būt pieejama tikai bibliotēkas telpās saistībā ar autortiesību ierobežojumiem un tā tālāk. Nacionālās bibliotēkas visā pasaulē turpinās pastāvēt, es teiktu, kaut kādā veidā kā muzeji,» turpinājis LNB direktors.
Jautāts, kas būs tas galvenais serviss pilsonim, ko piedāvās Latvijas Nacionālā bibliotēka, viņš atbildējis: «Galvenais būs tas, ka būs darba vieta, kur vienlaikus izmantot tradicionālos un elektroniskos resursus, gan nodarboties ar mentoru.»
«Ir tāds termins, kas pastāv, lai gan man tas ļoti nepatīk, saucas hybrid library, tātad - hibrīdbibliotēka. Kur tiek sabalansēti resursi. Var izmantot gan to bibliotēkas resursu, gan arī cilvēkam ir svarīga savstarpēja komunikācija. Tāpēc mums būs daudz vietas, lai nāktu mazākas grupas un notiktu semināri, diskusijas, tikšanās. Respektīvi, cilvēki savā starpā varēs arī komunicēt. Un tas ir ļoti tipiski, ka ir bibliotēkas, kurās daudzkas notiek. Ir tā saucamie notikumi saistībā ar saturu. Katru dienu tiek atklāta grāmata, notiek lekcijas... Tā nav tāda vieta, kur tikai kāds sēž un lasa grāmatu,» skaidrojis A. Vilks.
Vaicāts, kuras, viņaprāt, ir labākās pasaules bibliotēkas, LNB direktors atbildējis: «No jaunu būvju viedokļa runājot, noteikti Frankfurtē Vācijas Nacionālā bibliotēka.»
«Lielu pieredzi ieguvām no Igaunijas Nacionālās un Dānijas Karaliskās bibliotēkas; kā tīrās krātuves - Zviedrijas Karaliskā bibliotēka. Slikts piemērs ir Francijas Nacionālā bibliotēka. Tur viss bija ačgārni. Francijas bijušais prezidents Miterāns ieraudzīja tos četrus torņus un pateica: «Es šito gribu!» Ielika iekšā programmas, grāmatas, bet viss izrādījās tik nepiemērots un neērts funkcionēšanai. Bet paradokss ir tas, ka bibliotēku katru dienu apmeklē 4000 cilvēku, bet lasītavā vietas jāpiesaka caur internetu. Tur nevar tā aiziet un cerēt, ka būs kur sēdēt,» Dienai stāstījis A. Vilks.