Satversmes tiesa secināja, ka pensiju likuma norma, kas attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir strādājis un maksājis sociālo nodokli, informēja ST.
Aprēķinot personai izmaksājamās invaliditātes pensijas apmēru, ir jāņem vērā personas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, ja to ņemšana vērā personai nodrošina augstāku invaliditātes pensijas apmēru, secināja tiesa.
Likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumi nosaka, ka invaliditātes pensijas, kas piešķirtas pirms 1997. gada 1. janvāra, netiek pārrēķinātas, izņemot gadījumu, ja papildināts līdz 1996. gada 1. janvārim uzkrātais apdrošināšanas stāžs, ja ģimenes sastāvā notikušas pārmaiņas, kas skar ģimenes locekļus, kuriem ir tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, ja mainījusies invaliditātes grupa.
Šādas pensijas pārrēķināmas pēc noteiktas formulas, ņemot vērā pēdējo vidējo apdrošināšanas iemaksu algu, kas piemērota pensijas apmēra noteikšanai pirms pensijas pārrēķināšanas, apdrošināšanas stāža gadus un to ģimenes locekļu skaits, kuriem ir tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju.
Pieteikuma iesniedzēja – Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta – tiesvedībā atrodas lieta par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) lēmumu par invaliditātes pensijas pārrēķināšanu. Pensijas saņēmējam Uldim Strautkalnam ir bijusi noteikta 3. grupas invaliditāte, tomēr viņš ir turpinājis strādāt un maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Vēlāk viņam noteikta 2. grupas invaliditāte, taču, pārrēķinot invaliditātes pensiju, VSAA ir ņēmusi vērā tikai uzkrāto apdrošināšanas stāžu, bet nav ņēmusi vērā veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas.
VSAA lēmums ir pamatots ar apstrīdēto normu. Tādējādi pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ka arī paredz nevienlīdzīgu attieksmi pret tām personām, kas ir saņēmušas trešās grupas invaliditātes pensiju, turpinājušas strādāt un vēlāk ieguvušas 2. grupas invaliditāti, salīdzinājumā ar tām personām, kurām uzreiz tiek noteikta 2. grupas invaliditāte un kuru invaliditātes pensijas apmēra noteikšanā sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek ņemtas vērā. Konkrētajā gadījumā aprēķinātā invaliditātes pensija esot gandrīz trīs reizes mazāka par to, kāda būtu aprēķināma, ja sociālās apdrošināšanas iemaksas tiktu ņemtas vērā.
ST noskaidroja, ka apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām, pēc invaliditātes noteikšanas turpinot strādāt, ienākumi ir mazāki nekā līdz invaliditātes iegūšanai. Šādām personām, pārrēķinot invaliditātes pensiju, tās apmērs varētu samazināties, ja sociālās apdrošināšanas iemaksas tiktu ņemtas vērā. Tomēr likumdevējs nav ņēmis vērā, ka darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu zaudējums, proti, arī tad, ja personai ir noteikta invaliditāte, tās ienākumi no algota darba var palielināties, ja persona veiksmīgi attīsta savu profesionālo karjeru. Turklāt tiesa norādīja, ka personai nevar sniegt sociālo pakalpojumu, kura apmēra noteikšanā tās veiktās sociālās iemaksas vispār netiek ņemtas vērā, ja to ņemšana vērā nodrošinātu personai labvēlīgākus apstākļus un ja citām personām attiecīgais sociālās apdrošināšanas pakalpojums tiek sniegts, tā apmēru saistot ar šo personu veiktajām sociālajām iemaksām.
Tādējādi tiesa secināja, ka tādos gadījumos kā izskatāmajā lietā izvērtējamais apstrīdētā norma savu leģitīmo mērķi nesasniedz, un atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām personu grupām nav attaisnojama.
Satversmes tiesa atzina likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu par invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas vismaz trīs gadus, par neatbilstošu Satversmē noteiktajam vienlīdzības principam.
Satversmes tiesa noteica, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2013. gada 1. oktobrī. Savukārt attiecībā uz Uldi Strautkalnu un citām personām, kuras ir uzsākušas savu aizskarto tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, norma tika atzīta par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža.