Naktī uz 3.martu vienā no Jeruzālemes slimnīcām mūžībā aizgājis kinorežisors Hercs Franks, informē Ludzas novada portāls.
4. martā plkst. 22:10 Latgales reģionālajā televīzijā skatieties TV sižetu, veltītu H. Franka piemiņai.
Režisors, scenārists, operators, fotogrāfs, producents un kino kritiķis Hercs Franks (Hercels Franks) dzimis 1926. gada 17. janvārī Ludzā, mācījies ebreju reliģijas skolā un latviešu ģimnāzijā. Vidusskolu un vēlāk arī Vissavienības neklātienes juridisko institūtu beidzis evakuācijā Krievijā. Kino pievērsies tikai 35 gadu vecumā bez speciālās izglītības, strādājis kā režisors un redaktors.
Hercs Franks ir viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem. Beidzis Vissavienības neklātienes juridisko institūtu Sverdlovskā (1947), bijis žurnālists, lektors, reklāmas mākslinieks Krievijā (1952-54), 1955. gadā atgriezies Rīgā, darbojies žurnālistikā (Padomju Jaunatne, Rīgas Balss). 1959. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijas fotocehā, 1961. gadā Franka scenāriju savam VVKI diplomdarbam izvēlas režisors Ivars Kraulītis, un kopā ar operatoru Uldi Braunu top leģendārā filma Baltie zvani, kuru 90. gados Klermonferānas festivālā (Francija) kinokritiķi iekļāvuši pasaules visu laiku labāko simts īsfilmu sarakstā.
Franks turpina rakstīt scenārijus, arī režisora Aivara Freimaņa un operatora Ivara Selecka pilnmetrāžas filmai Gada reportāža (1965, kopā ar Imantu Ziedoni, LPSR Valsts prēmija), Ulda Brauna lielfilmai 235 000 000 (1967).
1965. gadā Franks debitējis režijā ar TV filmu Sāļā maize (1965), turpmāk savu filmu scenārija autors kopā vairāk nekā trīsdesmit filmām – Tava algas diena (1971), Mūžs (1972), Esības prieks (1974), Aizliegtā zona (1975), Vecāks par 10 minūtēm (kopā ar Juri Podnieku; 1978), Edgara Kauliņa pēdējie svētki (1980), Līdz bīstamai robežai (1984), Augstākā tiesa (1987), Augstā dziesma (1989), Ebreju iela (1990, Rīgas Videocentrs) un citas.
1992. gada 2. jūnijā pārceļas uz Jeruzalemi Izraēlā, bet turpina uzturēties un strādāt arī Latvijā. Uzņem filmas Cilvēks pie Raudu mūra (1998), Madonna ar bērnu. XX gadsimts (2001), Flashback (2002, vairākas balvas starptautiskos festivālos, arī Krievijas Kinoakadēmijas balva NIKE 2003), Dārgā Džuljeta (2004), Šalom, Vācija! (2004), Venerdi Santo (2005), Mūžīgais mēģinājums (1993-2008).
Aktīvi iesaistījies diskusijās par dokumentālo kino, publicējot vairāk nekā pusotra simta rakstu pašmāju un ārvalstu preses izdevumos, sarakstījis grāmatu Ptolemeja karte. Kinodokumentālista piezīmes (1975), 2009. gadā Maskavā iznākusi grāmata Uz sliekšņa atskaties. Strādā dažādu festivālu žūrijās, sniedz meistarklases dokumentālā kino veidotājiem daudzās pasaules valstīs, viņa filmu retrospektīvas joprojām demonstrē festivālos, Franks ir šobrīd pasaulē slavenākais no Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvjiem. Saņēmis vairākas balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā – Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps (2001), festivālos Telavivā (2003), Taivānā (2004), Krievijas festivālos Rossija Jekaterinburgā (2006) un Flahertiana Permā (2006).
No 1993. gada H. Franks dzīvo gan Jeruzalemē, gan Rīgā, pasniedz stundas labākajās Eiropas kino skolās. Ir divkārtējs Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, Eiropas kinoakadēmijas akadēmiķis, Krievijas Kinoakadēmijas balvas „NIKA” ieguvējs, Latvijas Kultūras akadēmijas goda doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, kā arī daudzu grāmatu autors. 2012. Gadā Hercam Frankam piešķirta Ludzas novada Goda pilsoņa zīme.