Dienā, kad toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers atlaida Saeimu, Jurģis Liepnieks esot nolēmis izveidot portālu puaro.lv un intervijā pirms apmēram gada portālam 7guru.lv stāstīja, ka politika viņam ir tuva, interesanta.
Tagad, komentējot atlaišanu no žurnāla Playboy redaktora amata, izteicies, ka politika apnikusi, nav nekā interesanta, pat gaidāmajās vēlēšanās. Tomēr intervijā Neatkarīgajai J. Liepnieks komentē gan politiskos procesus un priekšvēlēšanu nosacījumus, gan savu atbrīvošanu amata.
– Jums joprojām publiskajā telpā, meklējot kādu apzīmējumu, piekabina birku «polittehnologs». Tāds bijāt un vēl jūtaties?
– Manuprāt, jēdziens «polittehnologs» ir ievazāts no Krievijas preses, un dīvaini, ka tas iedzīvojies Latvijas mediju valodā, ko es pats neatbalstu.
– Bet kā man jūs apzīmēt?
– Pēdējos gadus mana darbība saistīta ar publicistiku, ne ar ko citu kopš 2008. gada neesmu nodarbojies.
– Runājot par politisko procesu, vai Nacionālās apvienības (NA) prasītajā iekšlietu ministra Riharda Kozlovska demisijā un tās atsaukšanā bija kādas polittehnoloģijas vai vienkārši bērnišķīgas emocijas, kas pēc tam slāpētas ar racionālu aprēķinu?
– Politikā nevar nodalīt sabiedriskās attiecības no paša politiskā procesa, politika jau ir attiecības, komunikācija. Tā nav kā ziepju vai riepu pārdošana. Politikā pats produkts, ko pārdod, jau ir attiecības, jūs izveidojat tās riepas un pārdodat.
– Riepas vai sapņus?
– Sapņus, cerības, emocijas, tēlus, kuriem piemīt īpašības, kas tajā brīdī sabiedrībai nepieciešamas: stipra roka, kompetence, nacionālo vērtību vai kādu eiroatlantisko ideju aizstāvēšana. Konkrētajā gadījumā ar Kozlovski tēvzemieši rīkojās vienkārši savas kompetences vai, drīzāk, nekompetences ietvaros.
– Tēvzemiešiem gan ir valdību gāšanas pieredze, tiesa, ne šim sastāvam.
– Jā, ne šim sastāvam. Vienīgi Roberts Zīle veido kaut kādu tiltiņu ar vecajiem tēvzemiešiem.
– Kurš ir ļoti attālinājies no iekšpolitiskā procesa.
– Jā. Šis sastāvs māk kurināt mežos ugunskurus, staigāt kailiem torsiem, un grūstīties ar policiju ir dabisks viņu iemaņu turpinājums. Tas ir viņu līmenis – marginālas, fiziskas aktivitātes, pie kā viņi instinktīvi nonāca arī 16. martā, ko vēl papildināja galvā sakāpusī varas apziņa, kādēļ arī sekoja draudi atlaist policistus, noņemt ministru. Tā bija muļķīga, puiciska rīcība, kuras laikus nekoriģētas sekas būtu devušas brīnišķīgu iespēju Saskaņas centram (SC) lemt, kā tālāk attīstīties procesiem valdībā.
– Domājat, tieši apziņa viņus atturēja no demisijas prasīšanas?
– Varbūt viņiem kāds iestāstīja, bet, katrā ziņā, viņu muļķība ar katru dienu arvien vairāk taptu redzama. Ja ZZS atbalstītu Kozlovska demisiju, visas kārtis būtu SC rokās, kas varētu turpināt šūpot valdību. Tas būtu stulbākais no pašu nacionāļu interešu viedokļa.
– Nacionāļi jau ik pa laikam pret kaut ko iebilst un teju lec nost no koalīcijas. Pavisam neilgi pirms 16. marta bija draudīgi teksti par Anrija Matīsa apstiprināšanu satiksmes ministra amatā bez NA atbalsta, bet arī NA palika valdībā, līdzīgi kā pēc citiem protestiem. Ko NA iegūst, ko zaudē, paliekot valdībā?
– Viņi var gan tā, gan tā, bet viņi lielajā politikā nespēj pieņemt saprātīgus lēmumus, viņu kompetence ir grūstīties ar policistiem. Tas, protams, ir nenormāli izdevīgi Vienotībai (V), kas nekad nav bijusi tik labās pozīcijās, kā ir šobrīd.
– Koalīcijas partijas vairs nemaz neslēpj savas domstarpības, balso dažādos jautājumos atšķirīgi, nereti viena kopā ar opozīciju arī ko iebalso, viena uz otru rāda ar pirkstu, meklējot vainīgo, kritizē, vai tās būtu nedienas ar augstākās izglītības reformām, studiju programmām, kapitālsabiedrību algām, gāzes tirgus liberalizāciju, amatpersonu ievēlēšanu/neievēlēšanu, nemaz nerunājot par sīkiem likumu grozījumiem. Varbūt tas ir normāli?
– V tiem vai citiem līdzekļiem panāk jebkuru sev vēlamu rezultātu. Situācija V ir ārkārtīgi izdevīga. Neatceros, kad jelkad atjaunotās neatkarības vēsturē kādai citai valdošajai, premjera partijai būtu bijis tik maz opozīcijas un pretdarbības! V nav traucēkļu darīt visu, ko tā grib, tā ir ārkārtīgi ērti iekārtojusies, un partneri nav spējīgi realizēt nekādu patstāvīgu politiku.
– Ja V partneri nav spējīgi realizēt savu politiku, solījumus, par ko viņi nākamajās vēlēšanās atskaitīsies, kāpēc tad jābūt varā? Kas šīs koalīcijas partijas satur kopā?
– Viņi tur sēž, jo tuvojas vēlēšanas. Saeimas vēlēšanas ir apmēram pēc pusotra gada, visiem jādomā par savu politisko nākotni. Reformisti viennozīmīgi vēlas palikt valdībā, jo viņi tic idejai par viņu labajiem ministriem, ka tie īsteno reformas, kurām vienīgi V traucē. RP jāturas pie visiem saviem ministriem, jo tas būs tas, ar ko viņi nāks uz vēlēšanām. Ja viņi aizietu opozīcijā, viņi politikā vispār vairāk nebūtu.
Ar nacionāļiem ir līdzīgi. Pieņemu, ka NA ir cilvēki, kas uzskata, ka labāk iet prom no valdības, ir cilvēki, kas domā, ka jāizmanto varas dotās iespējas. Kaut kādu tvirtu lēmumu viņi nav spējīgi pieņemt. Ja šī valdība sašūpotos, visiem būs jāpozicionējas vēlreiz attiecībā pret ZZS un SC, ko neviens negrib.
– Tad šī valdība noturēsies ne tikai līdz pašvaldību vēlēšanām, bet arī līdz Saeimas vēlēšanām?
– Domāju, ka Valdis Dombrovskis noturēsies līdz nākamās Saeimas vēlēšanām pat tad, ja viņam vajadzēs vadīt mazākuma valdību. Pie esošās konfigurācijas Dombrovskis un V ar esošajām iestrādnēm mierīgi var strādāt arī kā mazākuma valdība.
– Uz kā rēķina?
– Nav skaidras, acīm redzamas koalīcijas alternatīvas un pie šīm personālijām nez vai parādīsies, līdz ar to var turēt valdību, katram gadījumam vācot balsis atsevišķi.
– Šajās aizkulišu spēlēs vai tehnoloģijās, jūsuprāt, V jau ir sasniegusi Tautas partijas (TP) kādreizējo pilotāžu?
– Domāju, ka jā, lai gan grūti salīdzināt – to nevar izmērīt sekundēs, metros kā sportā. Bet V līmenis ir ārkārtīgi augsts, un Matīsa nonākšana amatā tam ir pierādījums.
– Nereti TP un V salīdzina kontekstā ar šīm aizkulišu spēlēm, aroganto attieksmi pret sabiedrības pretējo viedokli. Vai arī tālākais partijas ceļš var būt līdzīgs?
– Ir kaut kādas paralēles, arogance, kas parādās visiem, kas ir varas virsotnē, nievājošāka attieksme pret partneriem, tomēr tā ir tikai viena paralēle. Būtībā tās ir ļoti atšķirīgas organizācijas. TP bija daudz hierarhiskāka, iekšēji monolītāka, un TP problēmas, kas noveda pie tās bēdīgā gala, bija pavisam citas. TP centralizētība, iekšējā disciplīna, kas bija tās spēks, kaut kādā brīdī kļuva par vājumu, kad centrs izrādījās nespējīgs vadīt. V problēma, kas dažos gadījumos ir pluss, ir tās multicentriskums, fragmentētība. Tur ir daudz varas centru, ir Dombrovskis, Solvita Āboltiņa, Dzintars Zaķis, Sabiedrība citai politikai, Pilsoniskā savienība, pārpalikumi no Sarmītes Ēlertes atbalstītājiem, profesori, dažādas grupas, kuras atsevišķos gadījumos sadarbojas atšķirīgi. Nekā tamlīdzīga TP nebija.
TP nekad nav tik viegli gājis, kā pēdējos gadus iet V. TP vienmēr ir bijusi masīva opozīcija, spēcīgi konkurenti un ienaidnieki, vai tas bija Aivars Lembergs kādā posmā, vai Jaunais laiks, vai tā sauktie sorosīdi, specdienesti un prokuratūra. TP vienmēr dzīvojusi daudz smagākos ierakumos, katrs TP panākums nācis ar milzu piepūli. V dzīvo pilnīgi savādākos apstākļos, tai ir milzīgs mediju atbalsts, nav nekādas opozīcijas, konkurences.