Intervijā Neatkarīgajai vēstures zinātņu doktors, Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons – par to, kas patiesībā tiek svinēts 9. maijā pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa.
– Otrā pasaules kara beigās Padomju Savienība paplašināja jēdzienu par kara noziedznieku. Bija, protams, Nirnbergas tiesa, kas sodīja kara noziedzniekus, taču Padomju Savienībai vajadzēja lielāku gandarījumu. Kāpēc un kā tas notika?
– Pēc Nirnbergas tribunāla PSRS tiešām paplašināja kara noziedznieka jēdzienu, lai tas būtu izmantojams ne tikai Padomju Savienībā, bet arī Austrumeiropā – tajās daļējās suverenitātes valstīs, kuras okupēja PSRS karaspēks un kurās tika radīti komunistiskie režīmi. Padomju Savienībā blakus jēdzienam «nacistiskais noziedznieks» ieviesa «vāciešu atbalstītāja» jēdzienu – tas īpaši attiecās uz Latviju, savukārt Austrumeiropas autoritārajās valstīs tika runāts par «fašistu līdzskrējējiem», un rezultāti bija tādi, ka Ungārijā un Bulgārijā tūkstošiem cilvēku tika apcietināti un tiesāti kā fašistu atbalstītāji, bet vairāki simti – nonāvēti. Savulaik PSRS ārlietu komisariātā bija uzstādījums, ka ideja par «fašistiskajiem līdzskrējējiem» jāreklamē starptautiskajā apritē, līdz ar to šo terminu pārņēma Austrumeiropas valstis – līdzīgu iemeslu dēļ, kā to izdarīja PSRS. Padomju Savienība savās okupētajās teritorijās – Baltijā, Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā – vēlējās tikt galā ar cilvēkiem, kas savulaik bija aktīvi darbojušies savās neatkarīgajās valstīs. Tā bija daļa inteliģences un militārpersonu – pret viņiem tika uzsākta cīņa, lai nerastos gudra un bruņota opozīcija. Austrumeiropas režīmiem šī cīņa bija svarīgāka par visu, jo saujiņai komunistu, kas vēlējās valdīt, nebija tāda atbalsta, kāds bija, piemēram, Baltijas valstīs, jo tur padomju režīms faktiski jau bija nostiprinājies. Savukārt Austrumeiropas valstīs vajadzēja tikt galā ar opozīciju, jo tur taču vēl eksistēja bijušās politiskās partijas, pretošanās kustības dalībnieki, kas pretojās gan nacistiem, gan staļinistiem.
– Un kas notika Latvijā?
– No 1941. gada līdz 1945. gadam (Kurzemē) bija vāciešu administrācija, kur civilajā pārvaldē tika iesaistīti ļoti daudzi vietējie. Un pēc PSRS direktīvām jebkurš vāciešu civilajā pārvaldē iesaistītais latvietis automātiski bija aizdomās turamais, tāpēc – jāapcietina. Kurzemē 1945. gada februārī, aprīlī, martā un maijā darbojās tās pašas pavēles, kas tajā pašā laikā bija spēkā padomju okupētajās teritorijās Vācijā – komunistiskais režīms vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidniekiem. Vācijā visi bijušie nacistu partijas biedri jāarestē, savukārt Latvijā padomju režīms izdomāja, ka represēt var visus, kuri savulaik darbojušies kādā sabiedriskajā organizācijā.
– Kādas konkrēti bija šīs «bīstamās» sabiedriskās organizācijas?
– «Bīstami» bija mazpulki, skauti, gaidas, aizsargi, īpaši bija izcelti žurnālisti, kuri nacistu okupācijas laikā bija strādājuši kādā avīzē, kaut vai tikai laika ziņas rakstot. Un konkrētās direktīvas beigās bija rakstīts: «(..) un citi aizdomīgi elementi.» Tur varēja ielikt tiešām ļoti daudz. Bija arī nosacījumi, ka diversanti un teroristi jānošauj uz vietas, un Latvijā tiešām bija cilvēki, kas reāli pretojās padomju režīmam. Kurzemē visi vīrieši no
16 līdz 60 gadiem, neatkarīgi no tā, vai viņi bija civilajā pārvaldē vai ne, nonāca filtrācijas punktos. Pēc tam gandrīz 60 000 cilvēku, tostarp arī leģionāri, tika izvesti uz Krievijas filtrācijas nometnēm, kas bija tās pašas gulaga nometnes gan ar mērenāku, gan ar tradicionāli bargu režīmu – ar lielu mirstību, pārtikas trūkumu, nenormāliem sanitārajiem apstākļiem.
– Tas nozīmē, ka deportācijas, kas notika tūdaļ pēc kara beigām, bija vēl zvērīgākas par 1941. gada deportācijām?
– Krievu vēsturniece Jeļena Zubkova uzskata, ka lielākais pēckara masveida represiju posms sākās 1947. gadā, gatavojot 1949. gada represijas, kad no Latvijas izveda vairāk nekā 44 000 Latvijas iedzīvotāju. Saskaitām kopā vairāk nekā 18 000 cilvēku, kas 1944./1945. gadā tika arestēti un ieslodzīti lēģeros, plus apmēram 60 000, kas nokļuva filtrācijas nometnēs, turklāt 1945. gadā notika atsevišķas akcijas, kad februārī uz Krieviju izsūtīja vairāk nekā 500 Latvijas vāciešu un 145 bezpavalstniekus. Tāpat 1945. gadā uz PSRS izsūtīja 607 tā dēvēto dzimtenes nodevēju ģimenes locekļus. Plus vēl sākās nacionālo partizānu iznīcināšana: 1945. gadā ir nogalināti 715 partizāni. 1944./45. gadā tika represēti vismaz 78 000 Latvijas iedzīvotāju. Šis skaitlis – 5,7% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita – ir divreiz lielāks par 1949. gada 25. martā deportēto personu skaitu. Tā faktiski ir lielākā masveida terora akcija, kas veikta Latvijā. Šie noziegumi pret cilvēci pavadīja Latvijas otrreizējo okupāciju.
– Simboliski runājot, tā ir 9. maija dāvana Latvijas iedzīvotājiem – tā dēvētie svētki, kurus Latvijā aizgūtnēm svin pārpalikušie okupanti un viņu pēcteči.
– Tieši tā. Trakākais ir tas, ka kopš 1945. gada sabiedrības apziņā nostiprinājušies jēdzieni – «fašistu atbalstītāji» un «buržuāziskie nacionālisti». Un tie visi tātad ir represējami elementi. Tie nostiprinājās kā juridiski termini. Un loģiski: ja kāds apgalvo, ka 9. maijā viņš svin uzvaras svētkus, tas nozīmē, ka ir uzvarēti ne tikai vācieši, bet arī buržuāziskie nacionālisti. Atceros, kādam krievu bērnam televīzijas raidījumā jautāja: ko tad jūs te svinat? Viņš atbildēja: ja ģeduškas nebūtu uzvarējuši, tad mēs te nedzīvotu. Būtībā tie ir šo bērnu vecāku vārdi: mēs uzvarējām vāciešus un buržuāziskos nacionālistus, tāpēc mēs te dzīvojam, un te ir mūsu zeme. Šeit parādās 9. maija negatīvā aura, kuru lielākā daļa latviešu nekad nepieņems kā uzvaras dienu. Un, manuprāt, pilnīgi nevietā bija Valsts prezidenta 2012. gada 9. maija apsveikums: ja valsts politika ir tāda, ka 8. maijā ir uzvarēts nacistiskais režīms un ka šajā dienā pieminam visus tā upurus, tad 9. maiju izcelt uz visiem zināmā fona, ka Latvijas valsts tiešām tika otrreiz okupēta no PSRS – tas ir nonsenss ne tikai no politiskā un morālā, bet arī no juridiskā viedokļa. Ir taču 1907. gada Hāgas konvencija par neitrālu valstu, kāda bija arī Latvija, statusu karā: neitrālā valstī nevarēja iesaukt pilsoņus karadarbībā, un te nevarēja ienākt svešas valsts karaspēks.
– Baidos, ka nedz Staļinu, nedz pārējos okupantus neinteresēja nekādas Hāgas konvencijas.
– Protams. Bet tās vajadzētu pārzināt vismaz mūsu valstsvīriem.
– Precizēsim: vai tad mūsu Valsts prezidents izplatīja kādu apsveikumu tieši 9. maijā?
– Paceļam augšā vecās ziņas. Valsts prezidenta apsveikumu pērn 9. maijā nolasīja pie t.s. uzvaras pieminekļa, un šis apsveikums bija 130. strēlnieku korpusa karavīriem. Kāpēc valsts politikai jājaucas iekšā
9. maijā? Domāju, ka politikai ir jābūt konsekventai: prezidents Bērziņš pateica labus vārdus par latviešu leģionāriem, proti, ka viņus nedrīkst aizskart un ka viņi ir cieņas vērti, bet drīz pēc tam seko nekonsekventa piemiņas politika. Ropažos bija sarkanarmijas karavīru pārapbedīšana – uz turieni tika atsūtīts prezidenta vainags. Viss normāli, tas ir cilvēciski. Bet vai uz Lestenes leģionāru kapiem prezidents ir aizsūtījis vainagu?
– Prezidents savu vēstījumu, domāju, sūtīja
8. maija sakarā, taču «uzvaras dzertiņa» dalībnieki to izmantoja 9. maijā. Bet nu jau kaut kas ir mainījies: Valsts prezidenta preses sekretāre Līga Krapāne pastāstīja, ka «Valsts prezidenta adjutants pa dienas vidu, kad notiks piemiņas pasākumi Lestenes kapos, kur ir apglabāti leģionāri, noliks vainagu leģionā karojošajiem un kritušajiem». Vainags tiks nolikts arī Dobelē, kur apbedīti padomju karavīri. Bet nu par ko citu: okupācija gāja roku rokā ar sovjetizāciju.
– Latvijā šī PSRS okupācija jau bija reāli nodibināta un turpinājās. Un ne jau tikai Padomju Savienības kompartija šeit to varu uzturēja, bet lielākoties Baltijas kara apgabala centrs, kas – tāpat kā 1940. gadā – te iesēdās labākajās ēkās. Pēc otrreizējās okupācijas risinājās intensīva sovjetizācija, jo visu vajadzēja sākt no jauna – no 1941. gada nekādas padomju institūcijas nebija saglabājušās. Pati no sevis sovjetizācijas operācija nevarēja notikt, tāpēc speciāli tika desantēti cilvēki no Krievijas, tostarp arī latvieši. Katastrofāls latviešu trūkums bija kompartijā: no visiem partijas biedriem tikai 30% bija latvieši, un tie paši gandrīz tikai represīvajās struktūrās. No PSRS tika iesūtīti tūkstoši migrantu, kas iesaistījās kompartijas, ministru padomes, izpildkomiteju un represīvajās struktūrās. Ar sovjetizāciju sevišķi grūti gāja Latvijas laukos. Piemēram, 1945. gada jūnijā no Viļakas uz centru nāca ziņas, ka tur valda nacionālie partizāni. Aplūkojot 1945. gada dokumentus, redzam to, ko ziņo kompartijas apriņķu sekretāri pašam galvenajam komunistam – Kalnbērziņam. Ziņojumos var izlasīt, ka daudzos pagastos padomju vara vispār nedarbojas, jo ciema padomes ir fiziski likvidētas. Daudzviet cilvēki negribēja būt par ciema padomes priekšsēdētājiem, un tas bija Latvijas nacionālo partizānu nopelns. No Ilūkstes apriņķa, piemēram, rakstīja tā: «Bandītiskie elementi mēneša un desmit dienu laikā paralizējuši saimnieciski politisko kampaņu desmit pagastos, sagrautas divas ciema padomes, piecas ciema padomes pilnīgi nefunkcionē, sagrauta viena pagasta izpildkomiteja.» Latvijas boļševiku partijas pilnvarotais Jānis Dīmanis 1946. gadā ziņoja partijas vadībai, ka Abrenes pagastā nacionālo partizānu dēļ neesot iespējams organizēt nedz padomju, nedz saimnieciskās institūcijas. Padomju un kompartijas dokumenti daudz ko izstāsta par okupantu aktivitātēm.
– Arī par represijām?
– Protams. Lūk, 1945. gada maija, jūnija un jūlija ziņojumi, kas nāk no Kurzemes un ir adresēti ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim un kompartijas šefam Jānim Kalnbērziņam: ir bijušas civiliedzīvotāju aplaupīšanas un izvarošanas, nogalināšanas un marodierisms. Un to visu veikuši varonīgās sarkanās armijas kareivji. Kā viņi darīja? Piemēram, tā: iebruka kādās mājās, pieprasīja šņabi, un, ja tā nebija, tad sekoja slepkavošanas un izvarošanas. Alsungas pagastā aptuveni 90% saimniecību vienkārši izlaupīja, zemnieki negāja uz lauka, sēja nenotika, cilvēki nāca uz pagastmāju sūdzēties, ka tiek aizvesti zirgi. Un to uz centru rakstīja Alsungas pagastvecis Matvejs Orlovs. No apriņķiem ziņoja, ka iedzīvotāju noskaņojums ir drūms un neesot nekādas atbrīvošanas sajūtas. Antonijs Bīvors vienā no savām grāmatām rakstīja par Berlīnes krišanu, un sajūtas tur bija līdzīgas. Kurzemes krišana bija ne mazāk traģisks notikums.