Arnis Kuckājs un Mārtiņš Bogušs ir īsti apņēmības un priekšzīmes piemēri, viņi ir jauni cilvēki, kuri pēc vairāku gadu strādāšanas ārzemēs ne vien atgriezās dzimtajā pusē, bet arī spēja veiksmīgi izmantot savu pieredzi brokoļu un ziedkāpostu audzēšanā, savu uzņēmējdarbību uzsākot laukos.
Nu jau pagājis gads, kopš tā laika, kad Ilūkstes novada Bebrenes pagastā daudzmaz veiksmīgi darbojas divu jaunu saimniecību - z/s “Dimanti” un z/s “Apiņi” īpašnieki. Ar mērķi uzzināt jauno cilvēku veiksmes stāstu, portāla Gorod.lv korespondents tikās ar Arni Kuckāju.
Arni, pastāstiet, lūdzu, kā radās ideja par sava biznesa uzsākšanu, kā viss sākās?
Kad es pabeidzu Daugavpils universitāti, strādāt par skolotāju nesanāca, tāpēc iekārtojos darbā firmā, kura nodarbojas ar plastikāta logu tirdzniecību un uzstādīšanu. Reiz man piezvanīja draugs Mārtiņš, kurš toreiz strādāja Skotijā, un uzaicināja atbraukt, jo fermā bija brīva darba vieta. Tur es nostrādāju pusgadu, šī laika gaitā kopā ar draugu mums radās ideja par to, ka brokoļus un ziedkāpostus varētu audzēt arī pie mums, turklāt, šī niša Latvijā nav apgūta.
Kad mēs atgriezāmies, atradām iespēju uzrakstīt Eiropas projektu jaunajiem lauksaimniekiem, lai saņemtu atbalstu un iegādātos lauksaimniecības tehniku. Projekts tika apstiprināts, mēs nopirkām tehniku, nodibinājām katrs savu zemnieku saimniecību, pēc tam atradām vēl vienu projektu un modernizējām savas saimniecības, nopērkot jaunāko tehniku, tagad mums ir profesionālais laistītājs, frēzes, dobju veidotājs un otrā Latvijā stādāmā mašīna, tā jau gadu esam saimnieki paši sev.
Interesanti, cik lielas saimniecības jums pieder, kā jūs tiekat galā ar grūtībām?
Brokoļus un ziedkāpostus katrs no mums audzē apmēram 4,5 ha lielos zemes gabalos, lai pamainītu laukus un nenoliesētu augsni, mēs audzējam arī graudus. Nākošgad mēs neplānojām aizņemt daudz lielāku platību, stādīsim ne vairāk par 5 ha brokoļu un ziedkāpostu, jo, principā, Latvijas tirgu ar šo daudzumu nav grūti piesātināt.
Lai saimniekot būtu vieglāk un racionālāk, mēs izveidojām paši savu kooperācijas modeli, mums katram atsevišķi nav pa spēkam iegādāties visu nepieciešamo tehniku, tāpēc kooperējamies. Arī ģimenes palīdz – ja brokoļus stāda Mārtiņš, mēs visi dodamies palīgā, kad stādīšana notiek manā saimniecībā, Mārtiņš ar savējiem ir klāt, var teikt, ka šajā sezonā ar darbu esam tikuši galā saviem spēkiem. Tiesa gan, šobrīd daudzmaz brīva diena man ir tikai svētdiena, bet nav nevienas svētdienas, kad es varu atļauties nedarīt neko.
Pastāstiet, vai ir tāda iestāde, kas Jūs atbalsta un palīdz sarežģītajos brīžos?
Tāda iestāde ir Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrs, kur mēs saņemam vērtīgus padomus, kārtojam saimniecību grāmatvedību, atskaites un tā tālāk. Par pārējām iestādēm es neko labu pateikt nevaru. Valsts arī nesniedz atbalstu, kaut gan lielākā nepieciešamība, kur tas būtu vajadzīgs, ir valsts galvojums, ņemot kredītu. Neviena banka man negribēja dot kredītu, jo, kad es iesāku savu uzņēmējdarbību, nekādu ienākumu vai uzkrājumu man nebija. Turklāt, jaunajiem uzņēmējiem nav nekādu nodokļu atvieglojumu.
Arni, pastāstiet, vai ir viegli konkurēt Latvijas tirgū?
Jāsaka, ka mūsu produkcijai ir savas priekšrocības – mēs piedāvājam augsta standarta kāpostus, esam no tiem retajiem, kuri piedāvā tādu kvalitāti. Protams, poļu produkcija, iespējams, ir lētāka, nekā mēs spējam piedāvāt savējo, taču mums sanāk realizēt visu savu preci.
Kur tiek realizēta produkcija, kur jūsu audzētos dārzeņus var nopirkt?
Vasarā mēs vedam kāpostus uz divām bāzēm, kuras atrodas Rīgā, no tām produkciju piegādā uz “Maxima”, “Rimi”, “Sky”, “Prizma”, mūsu dārzeņi bija atceļojuši arī uz Daugavpili. Principā, tagad mēs braucam tikai uz nakts tirgu Rīgā, jo šo dārzeņu sezona jau beidzas.
Nākamgad plānojam ienākt Daugavpils tirgū, bet problēma ir tāda, ka šeit brokoļi vai ziedkāposti nav tik atpazīstami un populāri, ja tā var teikt. Neskatoties uz to, mēs nodarbojamies ar partneru meklēšanu šajā pusē.
Atceroties to dienu, kad Jūs, Arni, izlēmāt atgriezties atpakaļ uz Latviju, vai varat pateikt, kas Jums lika to darīt?
Principā, es aizbraucu uz Skotiju tikai tāpēc, lai nopelnītu naudu, nevis ar mērķi palikt tur dzīvot. Jau pēc trim mēnešiem man ļoti gribējās atgriezties, es skaitīju dienas, kad varēs atbraukt atpakaļ. Es atzīstu, ka tas nav viegli, ko mēs darījām, mēs izgājām cauri šausmīgām grūtībām, un tās vēl turpinās, bet šeit esmu pats sev priekšnieks, daru to, ko pats gribu. Mēs ar draugu izlēmām, ka mēs esam tādi cilvēki, kuri negribētu visu dzīvi strādāt kāda cita cilvēka labā, gribas pelnīt naudu sev.
Sakiet, lūdzu, vai Jūs tomēr rekomendētu arī tiem cilvēkiem, kas baidās uzsākt savu biznesu, kaut ko iesākt?
Protams, mums jāizmanto piedāvātās iespējas, nākamajā gadā būs jaunas atbalsta iespējas, tiklīdz mēs paši tiksim galā ar savām saistībām, noteikti rakstīsim jaunus projektus un realizēsim jaunas idejas.
Veiksmi un izturību darboties birokrātiskajā Latvijā.