Kamēr kāds atgriežas no dzīves svešumā, citi dodas prom.
Lai gan vispārējā bezdarba situācija valstī ir uzlabojusies, mazpilsētās joprojām jauniešiem darbu atrast teju vai neiespējami. Ar portālu Kasjauns.lv sazinājās jauniete Ieva, kura, izmisuma vadīta, Anglijā pabijusi jau divas reizes. Atgriežoties dzimtenē, meitene sapratusi, ka sevi vairs nesauktu par Latvijas pilsoni, bet pasaules.
Lai gan par savām mājām Ieva nesauc nevienu pilsētu, vai valsti, meitene atzīst – mājas ir tur, kur uzturies, vienalga, kura valsts tā būtu, taču vienmēr jau sirds velk atpakaļ.
Meitene stāsta
„Šobrīd atrodos Latvijā, bet divas reizes ar draugu devāmies uz Angliju, lai nopelnītu kādu naudiņu. Pabeidzot skolu un iegūstot profesionālo izglītību, darbu savā jomā iegūt bija neiespējami, biju bez ienākumiem un pastāvīgas dzīves vietas, tāpēc pieņēmu radinieku uzaicinājumu, un devos prom.”
Darbu Latvijā meitene mēģinājusi meklēt, taču pēc neskaitāmām darba intervijām sapratusi, ka nav izredžu. „Man ir vidējā profesionālā izglītība. Darba pieredze nav liela, esmu to guvusi tikai strādājot nelielus darbiņos vasaras brīvlaikos. Darba intervijās vienmēr saskāros ar šo skarbo jautājumu par pieredzi. Taču, ko var gribēt no tikko skolu pabeigušas jaunietes? Piecu gadu pieredzi nopietnā amatā? Uzņēmumi nedod iespēju jauniešiem sevi pierādīt. Tā kā pēc neskaitāmām darba intervijām rezultāta nebija, nolēmu lūkoties ārpus robežām. Negribēju strādāt veikalā par pārdevēju, krāmēt plauktus par minimālo algu, tāpēc nolēmu doties prom uz valsti, kur minimālā alga ir trīs reizes lielāka,” teic Ieva.
Laimi divreiz mēģināja meklēt Anglijā
Ieva, tāpat kā daudzi viņas vecuma jaunieši, izvēlējusies dzimteni pamest, lai dotos labākas dzīves meklējumos. Taču, ierodoties „laimes zemē” izrādījies, ka nekāda „medus maize” tur negaida.
„Pirmās dienas Anglijā bija neaptveramas, piedzīvoju nelielu kultūršoku. Taču jau nākamajā dienā pēc aizbraukšanas abi ar draugu atradām darbu. Kad biju pabijusi dažādās fabrikās, beidzot tiku zīmola noliktavā, tur pat pilsētā. Tas bija lieliski, braucu ar riteni uz darbu, strādāju pa 8, 10 citreiz 12 stundām dienā 5,6 dienas nedēļā, atkarībā no darba daudzuma, bet nekad nezināju cikos tikšu mājās, jo bija jāizdara viss, kas paredzēts. Fiziski darbs bija ļoti smags meitenei, jācilā bija kastes, visu dienu uz kājām, sāpēja visas malas, bet tas bija labāk nekā fabrikā. Algas dienas bija manas mīļākās dienas. Algu saņēmu reizi mēnesī aptuveni 900 mārciņas.”
Lai gan Angliju Ieva jau spēja saukt par savām mājām, abi ar draugu pēc pusgada pavadīšanas svešumā, nolēma atgriezties. „Draugs ļoti gribēja atpakaļ uz Latviju, arī no radu mājām bija jāizvācas, tā kā palikām bez pajumtes un iedzīves, nolēmām atgriezties dzimtenē.”
„Mētajās” no vienas valsts uz otru
Latvijā abi jaunieši dzīvojuši pie vecākiem, aizvien darbu atrast bijis neiespējami. Pēc pusgada abi sapratuši, ka Latvijā viņus negaida spoža nākotne, tāpēc atkal devušies prom. Taču arī otrā reize Anglijā nav izrādījusies tā veiksmīgākā. „Pēc pus gada nervi bija jau ļoti sabendēti. Darbā citu tautu cilvēki, kuri seko katram tavam solim, smaida pretī nākot, bet pie mazākās iespējas atradīs veidu kā padarīt tavu darbu neizturamu. Jau atkal izlēmām doties atpakaļ uz Latviju,” portālam Kasjauns.lv stāsta Ieva.
Pat ja būtu darbs, Latvijā dzīvot vairs negribētu
„Šobrīd jau trīs mēnešus esam Latvijā, darbu mūsu pilsētā atrast grūti, kur nu vēl bez pieredzes. Gribas attīstīties, bet šeit bankrotē viens veikals pēc otra, attīstība nenotiek. Grūti pierast pie klusuma. Kāpēc nekas neattīstās? Latvijā par jauniešiem nedomā, protams, var teikt, ka es pati esmu vainīga, bet es gribētu redzēt reālu attīstību, lai arī cilvēkiem ārpus Rīgas ir kādas iespējas. Domāju, ka pat, ja atrastu darbu Latvijā, dzīvot šeit negribētu,” atklāj Ieva.
Ieva uzsver, ka dzīve Anglijā krietni atšķiroties no tā, ko nākas piedzīvot te – Latvijā. „Sadzīves apstākļi ir ļoti labi, sakopta vide, un ļoti daudz atpūtas iespēju, veikali, sporta zāles, baseini, kino, kuru manā pilsētā nav. Ja domātu par ģimenes pieaugumu tad tur ir īstā vieta, ir labi pabalsti, dažādas sociālās garantijas.” Jautājot, kāpēc meitene divas reizes atgriezusies Latvijā, Ieva atzīst, ka darījusi to vairāk jau drauga dēļ, jo tieši Ievas puisis gribējis atgriezties dzimtenē.
Aizbraukušos atpakaļ negaida
„Jau atkal no sava drauga gaidu zelta vārdus - „Pērc biļeti”. Skumji, protams, bet es gribu attīstīties, kaut ko sasniegt, bet te Latvijā tādas iespējas nesaskatu. Ja nebūtu jādomā par to, kā šeit izdzīvot, labprāt dzīvotu Latvijā. Mani vienmēr pārņem dusmas, skatoties uz cilvēkiem, kuri saka – nekur nav tik labi, kā Latvijā. Jā varbūt tāpēc, ka viņiem ir savs uzņēmums, mājas, ko būvējuši par naudu, ko sapelnījuši ārzemēs. Es vienmēr atgriežos ar domu, ka palikšu un cerams kaut kas būs mainījies uz labo pusi, bet ar smagu sirdi atkal dodos prom, savas valsts nenovērtēta. Domāju, ka tos, kuri aizbraukuši, šeit atpakaļ negaida,” stāsta Ieva.