Intervija ar akadēmiķi, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentu Tālavu Jundzi – par Latviju Ukrainas notikumu kontekstā, par nepārvaramām ASV un Krievijas pretrunām kodolpotenciāla jautājumā un par jomām, kurās Latvijai vajadzētu ieguldīt naudu.
– Vai kontekstā ar notikumiem Ukrainā Latvijai patlaban ir kāds drošības apdraudējums?
– Mēs varētu runāt par terminu «drošības riski». Mums gan vēl neviens netaisās nākt virsū ar tankiem, desanta vienībām vai lidmašīnām – tas būtu apdraudējums. Bet risks, ka tas varētu notikt, ir krietni audzis. Riska līmenis, salīdzinot ar laiku pirms Ukrainas krīzes, ir paaugstināts. Kad eksprezidente Vaira VīķeFreiberga, uzstādamās tālrādē, teica, ka ir iespējama Krievijas karaspēka ieiešana Ukrainā, es nodomāju: ko gan viņa atļaujas runāt? Jo mana pārliecība bija, ka tas nekad nenotiks. Bet es kļūdījos. Pirms tam televīzijā daudzi Krievijas konservatīvākie politikas ērgļi, runādami par «fašisma atdzimšanu» un vēl nez ko, tomēr noliedza, ka krievu karaspēks varētu ieiet Ukrainā. Taču tas faktiski jau ir noticis.
– Kremlis gan apgalvo, ka nekā tāda nav un tie Krievijas armijas tērpos saģērbtie vīrieši ir vietējās «pašaizsardzības vienības».
– Atcerieties Padomju Savienības sliktās tradīcijas, kuras pazīstam no vēstures un ko esam izbaudījuši arī uz saviem pleciem. 1990. gadā pirms barikādēm Latvijā notika spridzināšanas pie kompartijas komitejām, visu veidu pieminekļi tika spridzināti, bet nevienu vainīgo tā arī neatrada. Taču bija redzams, no kurienes nāca šie spridzekļi, un Latvijas PSR VDK bija spiesta atzīt, ka tie patiešām ir padomju armijas īpašums. Oficiāli neviens to, protams, neatzina. Ukrainā patlaban darbojas tas pats princips: krievi dara vienu, bet runā pilnīgi pretējo.
– Tas, manuprāt, ir tipisks Kremļa gājiens: melot, acīs skatoties.
– Šādi gājieni – nenoliedzami! – ir saistīti ar krievu mentalitāti, tradīcijām un vēsturi. Konkrēti – ar Padomju Savienības vēsturi. Līdzīgi bija 1991. gada barikāžu dienās, kā arī 1991. gada augusta puča laikā – tradīcijas neizzūd. Un kas notika 1940. gada 15. jūnijā, kad Latvijas teritorijā PSRS karaspēka daļa veica provokāciju? PSRS puse taču neatzina, ka tā veikusi uzbrukumu Latvijas robežsardzei.
– Atgādināsim: 1940. gada 15. jūnija rītausmā NKVD karaspēka vienības veica vairākus uzbrukumus Latvijas Republikas robežsardzes objektiem Abrenes apriņķī. Sarkanarmieši vairākus cilvēkus nogalināja un vairākus desmitus cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotājus, arī bērnus, aizveda pāri robežai gūstā uz PSRS.
– Un ko darīja PSRS karaspēks, 1940. gadā ienākot Latvijā? Bija uzdevums: uzreiz ieņemt pastu, telegrāfu un dzelzceļa staciju. Tāds pats uzdevums bija arī 1991. gada puča laikā, plus vēl vajadzēja ieņemt radio un televīziju. Nekas jau nemainās. Taču šodien visa situācija jāvērtē plašāk un pamatīgāk. Spēle notiek ne jau starp Krieviju un Ukrainu, bet gan, pirmkārt, starp Krieviju un ASV, otrkārt, starp Krieviju un Eiropas Savienību (ES). Tam mēs nezin kādēļ nepievēršam pienācīgu uzmanību.
– Interesanti, vai mūsu politiķi to saprot? Manuprāt, viņu valstiskā stāja šajā jautājumā ir visai anēmiska.
– Katram jau sava mentalitāte... Man gan raksturs ir cits, un man patīk runāt skarbākā valodā. Bet tostarp es arī nenosodu politiķus, jo viņiem jābūt vienlaikus arī diplomātiem. Tomēr es vēlētos stingrāku un nopietnāku attieksmi pret Ukrainas problēmu, es vēlētos, lai vārdiem seko rīcība, bet patlaban tā nav jūtama. Iespējams, daļēji ir vainojama mūsu bezatbildīgā politiskā sistēma, arī tas, ka politiķiem nav valsts attīstības stratēģiskā redzējuma, ir tikai cikls no vēlēšanām līdz vēlēšanām.
– Kā mainīt politisko sistēmu?
– Mana simtprocentīga pārliecība ir tāda: mūsu vēlēšanu sistēma jāmaina uz mažoritāro. Politiķi gan spekulē ar to, ka mažoritārajai sistēmai ir trūkumi. Jā, tie ir. Bet ir taču jāredz, ka proporcionālajai sistēmai šo trūkumu ir divreiz vairāk un tie ir divreiz dziļāki. Protams, mažoritāro sistēmu nevajag paredzēt uz mūžiem, un sistēmas mainīt ir pietiekami vienkārši. Mažoritārajai sistēmai ir raksturīga stingrā roka, demokrātijas tajā ir mazāk. Bet šī sistēma būtu vērtīga uz kādiem desmit, piecpadsmit gadiem, un tad varētu atkāpties uz kombinēto vai proporcionālo sistēmu. Mums beidzot jāsakārto sava vēlēšanu sistēma – ar stingru roku, nevis ar stingru prezidentu, ar ko mēs varam nošaut greizi. Daži pat nesaprot, ka mažoritārajā sistēmā parasti izveidojas divas stipras partijas. Ir arī spēcīga opozīcija. Manuprāt, tagad vajadzēja paņemt valdībā Saskaņas centru (SC). Saprotiet, man ir pieredze: Augstākās Padomes laikā mēs paņēmām komisijās opozicionārus – interfrontistus, kas bija daudz krasāki par šodienas SC. Un komisijās viņi bija pavisam klusi, jo tur lietas tika skatītas konstruktīvi, un viņiem nebija pretargumentu. Jā, viņi var klaigāt mītiņos, bet pavisam citādi ir tad, kad viņus ieliek darba procesā. Ušakovs, piemēram, ir Rīgas mērs, un tagad mēs varam prasīt atbildību no viņa un viņa partijas. Savukārt Saeimā SC visus kritizē no malas – gan ar demagoģiju, gan patiesību, atrazdamies ļoti izdevīgās pozīcijās, jo viņi ne par ko neatbild. Ja viņi būtu valdībā, viņi taču nebūtu vairākums. Lai arī kā daudziem viņi nepatiktu, pēc Ukrainas notikumiem mums jāsaprot, ka viņi ir mūsu sabiedrības daļa. Ukrainā krievvalodīgie ir ļoti labs materiāls Krievijas manipulācijām. Tieši tāpat kā pie mums. Jeļcina laikos tika veidotas dažādas attīstības stratēģijas, kurās skaidri bija ielikta viena lieta: Krievijai nav jāatkārto padomju kļūdas, okupējot teritorijas un pakļaujot tās sev, teritorijām jābūt autonomām, bet ar iespējām Krievijai tās ietekmēt. Un auglīga ietekmes sfēra ir bijušo padomju republiku krievvalodīgie. Situācija Ukrainā to perfekti šobrīd ir parādījusi. Varētu jau teikt – brauciet prom! Bet nekur jau viņi neaizbrauks, un varbūt to arī nevajag, jo pretējā gadījumā vajadzēs vest iekšā viesstrādniekus. Tā kā viņi tiešām neaizbrauks, viņus vajag integrēt – nevis vārdos, bet darbos. Šajos divdesmit gados ir bijuši kaut kādi mazi projektiņi, kas integrācijas jomā neko nav devuši, tikai nauda ir izšķiesta. Drīzāk notikusi dezintegrācija, jo plaisa starp pamatnāciju un minoritātēm ir palielinājusies.
– Vēsturiska situācija: vairums krievvalodīgo šeit nokļuvuši okupācijas rezultātā.
– Tas viss tā ir. Bet pasaulē nevalda taisnība, pasaulē valda realitāte. Ja mēs kā mazskaitlīga tauta nevēlēsimies to apzināties, tad notiks ļoti bēdīgas lietas.
– Tieši kādas?
– Pēc Ukrainas man vairs nav nekādu ilūziju. Protams, mēs esam atšķirīgā situācijā – esam NATO, ES. Iespējams, ka būšana ES ir pat svarīgāka, jo vienots naudasmaks varbūt ir pat nozīmīgāks par NATO tankiem. Taču pēc Ukrainas notikumiem es nevaru galvot, ka varam justies droši un ka militārs uzbrukums no trešajām valstīm ir neiespējams. Kādreiz studentiem stāstīju, ka uzbrukuma iespējas līdzinās nullei un tikai tad, ja Krievijā pie varas nāks kāds psihiski slims cilvēks, tad mēs to nevaram izslēgt. Bet katrā ziņā cīņa nebūs starp Krieviju un Latviju, bet gan starp Krieviju un Ameriku. Un ļoti būtiski ir tas, ka starp Krieviju un Ameriku jau kopš 2003. gada, bet īpaši pēdējos piecus gadus, veidojas viena ārkārtīgi bīstama pretruna, būtībā – konflikta avots.