Reformu partijas lēmumu - ļaut biedriem stāties citā partijā - intervijā Romānam Meļņikam komentē politologs Ivars Ījabs.
Kā vērtējat Reformu partijas valdes lēmumu atbalstīt Saeimas deputātu un ministru iestāšanos Vienotībā?
Tas, manuprāt, ir viens no pēdējiem skaļajiem paziņojumiem Reformu partijas vēsturē. Ir pilnīgi skaidrs, ka Vienotībai ir veiksmīgi izdevies piesaistīt veselu rindu no Reformu partijas reprezentatīviem kadriem. Tas, ka tur nekādas partijas nav, tas jau ir diezgan sen skaidrs. Ziņu virsrakstos Reformu partijai vispār vairs nevajadzētu parādīties.
Vai viņiem nevajadzēja jau agrāk transformēties kādā biedrībā?
Skaidrs, ka viņiem citam uz citu noteikti ir pietiekami skumji skatīties. Neesmu drošs, ka viņi vēl līdz šīs Saeimas sasaukuma beigām gribētu kādu biedrību dibināt. Būsim godīgi - tas, kas šos cilvēkus saistīja kopā 2011. gadā, bija ekskluzīva iespēja iebraukt kopā ar Valdi Zatleru Saeimā. Citādi viņu starpā ir tikpat daudz kopīga kā viena lidmašīnas reisa pasažieriem. Viņi principā ir samērā nejauši cilvēki. Var jau būt, ka kāds no viņiem mazbērniem stāstīs, kā viņš ir darbojies Reformu partijā, un reizi pa reizei šīs partijas veterāni sapulcēsies kādā alus bārā, lai notrauktu asaru un paveldzētos atmiņās par to, cik varonīgi viņi ņēmuši uz krūts cīņu pret oligarhiem. Taču nav pamata domāt par kaut kādu īpašu kopību. Skaidrs, ka viņi šobrīd izvēlas individuālas stratēģijas un katrs, kurš ir spējīgs par kaut ko vienoties ar Vienotību, tas to arī dara.
Cik lielā mērā pats Valdis Zatlers ir vainīgs pie tā, kas noticis, cik - konkurenti?
Par [politiskajiem] nelaiķiem vajadzētu runāt tikai labu. Domāju, ka gan jau viņiem tie mērķi 2011. gadā bija ļoti cēli. Taču domāju, ka neviens no viņiem, varbūt izņemot Romualdu Ražuku, nestādījās priekšā, ko nozīmē politiska partija. Izrādījās, ka politiska partija nav vienkārši tāda cilvēku sanākšana. Tur vajadzīgi savi noteikumi, infrastruktūra, savi darbības principi un ideoloģija. Nekā no tā nebija, un nekas no tā arī netika izveidots. Andris Bērziņš, par spīti visiem saviem trūkumiem, tomēr, manā skatījumā, ir adekvātāks prezidents. Zatlers ir ļoti jauks cilvēks, bet savas politiskās nekompetences dēļ viņš bija viegli izprovocējams uz visādām avantūrām. Viņš vienkārši klausījās cilvēkos, kuros viņam likās, ka ir jāklausās. Skaidrs, ka tie, kuri viņu izprovocēja uz Reformu partijas dibināšanu un Saeimas atlaišanu, bija viņa paša kancelejas cilvēki. Roberts Ķīlis un vesela virkne ar temperamentīgām sievietēm ar dubultiem uzvārdiem. Tās tad īstenībā arī visu to jezgu sataisīja. Zatlers domāja, ka viņam tagad būs pašam sava partija. Tas kritiens pēc 11. Saeimas vēlēšanām bija fantastiski liels. Dažu mēnešu laikā pazaudēja kādus 20 procentus no reitinga, kas ir ļoti traki.
Kas vainīgs?
Vainīgi mēs esam visi. Nedomāju, ka visās Eiropas valstīs ir iespējams tāds cundurs, kur cilvēks divus mēnešus pirms vēlēšanām uzbliež partiju un dabū 22 mandātus.