Kārsava ir trešais un pēdējais punkts, kurā Latvijas Radio viesojas, lai uzzinātu, kā dzīve ir mainījusies pēdējo pāris gadu laikā, kad Radio tur viesojās iepriekšējo reizi.
Goliševa paliek arvien tukšāka
50 metrus no Latvijas – Krievijas robežās dzīvojošā Ņina stāsta, ka dzīve ir kļuvusi mierīgāka. Tieši Goliševas pagasts, kurā dzīvo Ņina, ir mazākais pagasts un tajā dzīvo vien 400 iedzīvotāju. Pārsvarā tie ir krievvalodīgie un latviešu valoda saziņā tiek izmantota maz. Ņina latviešu valodu prot, bet neizmanto. „Saprast es saprotu, taču runāt kaut kā nav vajadzības,” viņa norāda krievu valodā.
Ņina atzīst, ka darba Goliševā neesot un arī zemnieku saimniecību neesot izdevīgi turēt. Vieglāk ir visu nopirkt. Ņina ir pensionāre, taču nesūdzas. „Izdzīvot var,” saka Ņina. Jaunieši gan prom brauc. Pašas meita tomēr palikusi un strādā robežkontroles punktā par apkopēju.
Par dzīvi nesūdzas arī Mihails. „Normāli. Ja ir darbs, tad ir normāli,” viņš saka. Viņš strādā par autovadītāju pašvaldībā. Viņš neslēpj, ka vietējie brauc uz Krieviju, lai tur pirktu degvielu, jo ar Latvijas algām to izdarīt būtu grūtāk. Citi cilvēki strādā mežā, cits vēl citur.
Vietējie ar labu vārdu min kādu mežīpašnieku, kurš sakopis mežus un apkārtni, kā arī dod darbu vietējiem iedzīvotājiem. Mihails atzīst, ka arī Krievijas pierobežas teritorijas paliek tukšākas un dzīve tur varētu būt vēl sliktāka. Latgali kā depresīvu reģionu viņš neizjūt, taču bērni dzīvo Rīgā un atpakaļ neraujas. „Cilvēki izmirst, jaunieši aizbrauc,” secina Mihails.
Lai situācija uzlabotos vajadzētu jaunas darbavietas, taču pat tad būtu grūti sameklēt kādu strādātgribētāju. Cilvēki ir atradinājušies strādāt, secina Mihails. „Pie mums nav tik viegli atrast kādu, kas strādā,” saka Mihails.
To, ka jaunieši aizbraukuši, atzīst arī jaunā māmiņa, kas strādā veikalā Goliševā. Latviešu valoda ir tikai komunikācijā ar preču piegādātājiem. „Es saprotu, taču ir grūti runāt (..) Mums visi ir krievi, latviešu ir ļoti maz (..) Visi jaunie aizbraukuši uz ārzemēm,” saka sieviete.
Viņai ir divi bērni, kas mācās 15 kilometru attālajā Kārsavā. Uz turieni viņi brauc ar autobusu.
Ar dzīvi apmierināti, taču darba pamaz; daļa no darba ir atradinājusies
Pa ceļam uz Grebņevas robežkontroles punktu Latvijas Radio nolemj apstāties pie dažām šosejas malā esošajām mājām. Daudzas no tām ir pussabrukušas un neapdzīvotas. Tajās, kurās izskatās, ka kāds dzīvo, durvis vaļā durvis never. Varbūt tāpēc, ka darba diena.
Kādas ceļmalas mājas durvis tomēr atveras. Saimnieks arī atzīst, ka „jaunie brauc, vecie izmirst”. „Par attiecībām ar Krieviju – tas ir cits. Taču robeža tiek kontrolēta. Agrāk te vazājās, (..) tagad viss ir mierīgāk,” saka saimnieks. Tuvākais kaimiņš gan dzīvo divu kilometru attālumā un ārkārtas gadījumā būtu grūti atrast kādu, kam prasīt palīdzību.
Kārsavas ielās sastaptie ir puslīdz apmierināti ar dzīvi, izņemot to, ka darbavietu maz. Darbs ir vien skolās, robežsardzē, veikalos un vēl šur tur. „Nu, normāli dzīvojam mazai pilsētai. Man patīk, diezgan mierīgi, nav gaiss piesārņots,” saka kāda jaunā māmiņa. „Daudziem ir bezdarbs, bet mums kaut kā ir noveicies,” viņa saka.
Kārsavas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Andžela Malakāne gan ir visai atturīga, vērtējot sociālo stāvokli novadā. „Ņemot vērā, ka ir liels bezdarbs – 14% - tad šie visi ir pretendenti uz sociālo palīdzību. Tendence ir nemainīga, vienīgi trūcīgo skaits ir palicis mazāks, jo daudzi jaunie ir izbraukuši (..),” norāda Malakāne.
Novadā parādījušies jaunas zemnieku saimniecības. Bez darba palikušo vidū pārsvarā ir ilgstošie bezdarbnieki. Viņi necer atrast jaunu darbu, lai gan šad tad piepelnās nelegāli. Daudzi bezdarbnieki – jaunieši ir ar pamatizglītību.
Kārsavas novada vadītāja Ināra Silicka gan neslēpj, ka iedzīvotāju skaits ir sarucis. „Varam atcerēties 2009.gadu, kad bija 7200 iedzīvotāju, tad tagad 6500,” lēš Silicka. Tāpat arī ceļi ir nekvalitatīvi. To lielā mērā ietekmē smagās mašīnas, kas izdangā ceļus. Turklāt mašīnas atstāj arī atkritumus. „Es neredzu nekādu ieguvumu. Ne mums kādi nodokļi nāk atpakaļ,” saka Silicka.
Lauksaimniecībā uzsvars uz graudkopību; liels attāluma no centriem
Savukārt Malnavas koledžas pārstāve lepojas, ka iestādē lauksaimniecību šobrīd apgūst ap 200 audzēkņu.
Malnava ir lauksaimnieku pagasts. Tur dzīvo arī zemnieku saimniecības „Saulaines” īpašnieks Jānis Babāns un viņa sieva, Kārsavas novada lauku attīstības konsultante Antoņina Babāne. Viņi pierobežā apsaimnieko 100 hektārus zemes, audzē graudus. Sezonas laikā strādniekus ir pagrūti atrast, taču var izdzīvot. Vasarā no Rīgas palīgā atbrauc bērni. „Tālu no tirgus dzīvojam. Rēzeknē nav tirgus. Tālu no Rīgas, Liepājas, Ventspils, nav kur eksportēt,” saka Jānis Babāns, kurš gan kopumā uz dzīvi raugās optimistiski.
Antoņina saka, ka lielākoties lauksaimnieki strādā graudkopībā. Zemnieku saimniecības „Albertēni” īpašnieks Andris Šicāns ir viens no gados jaunākajiem zemniekiem. Tēvs nomiris un tad ar māti pārņēmis saimniecību. Viņš uztur 50 lopus. Saimniecība tiek modernizēta ik gadu, vasarā darbā trūkst, ziemā gan ir patukšāks laiks. Viņš uzsver, ka nav vienīgais gados jaunais zemnieks. Šicāns arī kļuvis par pašvaldības domes deputātu.
Kārsavas novads, kā jau lielāka daļa pierobežas teritoriju, paliek tukšāks, tomēr vietējie par dzīvi īpaši nesūdzas, problēmas radot vienīgi darbavietu trūkums, ko skaidrot varētu ar visai ievērojamo attālumu no galvaspilsētas un noieta tirgiem, kaut gan ilgstošie bezdarbnieki uz darbu arī īpaši neraujas. Iespējams, novada izaugsmi un cilvēku atgriešanos te ar laiku spēs veicināt gados jaunie dažus domes krēslus ieņēmušie deputāti.