Šobrīd visiem ir skaidrs, ka Latvijas Republikas nacionālā valdība nonākusi ekonomiskajā strupceļā. Valdība nav spējusi nodrošināt normālus dzīves apstākļus latviešu nācijai un citu nacionalitāšu pārstāvjiem. Starptautiskā monitoringa organizāciju dati liecina, ka dzīves līmenis Latvijā ir katastrofāli krities. Pirmo reizi pēdējos trīs simts gados, neskatoties uz finanšu palīdzību no ārpuses, vidusmēra latvietis dzīvo sliktāk nekā vidusmēra Krievijas pilsonis. To atzīst pat Latvijas varas pārstāvji.
Šajā situācijā Latvijas krievu sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājums, kāpēc pie varas tikuši neprofesionāli, pret citu nacionalitāti naidīgi noskaņoti cilvēki, kuri diktē, ar ko draudzēties, bet no kā norobežoties ar augstu žogu. Vai ir iespējams cienīt varas orgānus, kuri pieļauj Waffen-SS leģionāru ikgadējos gājienus, nosauc pilsētas ielas teroristu vārdos, aizliedz cilvēkiem lietot savu dzimto valodu darbā, valsts iestādēs, tādējādi padarot viņus par otrās šķiras cilvēkiem pat tajās vietās, kur viņi pārstāv iedzīvotāju vairākumu.
Īpaši sāpīgs krievu kopienai ir ar latviešu valodas kā mācību valodas ieviešanu mazākumtautību skolās saistītais jautājums. Kaut kas tamlīdzīgs cilvēces vēsturē pirms tam nebija noticis. Interesanti, ka šo eksperimentu īsteno skaitliski nelielais etnoss, kura kultūra nav atstājusi pasaules vēsturē tik lielu mantojumu, kā to cilvēku kultūra, kuri iesaistīti eksperimentā. Vēstures prakse liecina, ka pastāv iespēja asimilēt 3-4% iedzīvotāju, bet ne jau 30-40%. Latvijā ir rajoni, kuros latvieši ir nacionālā minoritāte, - tie ir valsts austrumu rajoni, kuri kādreiz bija Pleskavas un Vitebskas guberņu sastāvā, un Rīga un Rīgas apkārtne. Nav īsti skaidrs, kāpēc šajos krievvalodīgo rajonos skolās tika ieviesta latviešu valoda kā mācībvaloda. Vienīgais, kas tika panākts – absolventu konkurētspējas līmeņa kritums. Kāpēc Daugavpils krievvalodīgajiem, kuri sastāda 80% pilsētas iedzīvotāju, kuras agrākais nosaukums bija Dvinska un tai nebija nekāda sakara ar Latviju, jāpakļaujas piespiedu asimilācijai, zaudējot tiesības lietot krievu valodu darbavietās, sabiedriskajā dzīvē, kā mācībvalodu skolās? Rīgā pieņemtie lēmumi pilsētā bieži vien tiek uztverti kā okupācijas varas iestāžu darbības. Vai nebūtu pareizi sarīkot plebiscītu par šī Latvijas reģiona statusu, kas noteiktu tā pastāvēšanas optimālu formu? Un šajā gadījumā neder latviešu varas iestāžu propagandētā formula – kas nepiekrīt asimilācijai, lai pamet Latviju.
Mūsdienās būtu loģiskāka cita pieeja – ja jūs, cienījamie latviešu kopienas pārstāvji, vēlaties veidot latviešu Latviju, jāatzīst krievu rajonu tiesības uz īpašu statusu. Šāda veida idejas jau izteica valsts politiskie un sabiedriskie darbinieki, zinātnieki un kultūras pasaules pārstāvji. Šobrīd tiek aktīvi apspriesta Latgales autonomijas ideja, bet pirms kāda laika rakstā „Rīga: šķiršanās krievu gaumē” tika runāts par Rīgas autonomiju.
Vēsturiski izveidojies, ka šajā zemē gan Krievijas impērijas, gan padomju laikā divas lielākas kopienas dzīvoja blakus, bet diezgan izolēti, savās kultūras un valodas paralēlās pasaulēs. Tāpēc nav brīnums, ka arī šobrīd šeit dzīvojošā krievu kopiena ir pašpietiekama. Tas izpaužas dažādos veidos, piemēram, mums Latvijā darbojas savi ģimenes ārsti, krievu medicīnas centri, teātri, laikraksti, radiostacijas, televīzija un interneta portāli, pat diskotēkas un klubi, nerunājot par firmām un uzņēmumiem, kuru iekšējās dokumentācijas un saskares valoda ir krievu valoda. Mūsu līdzpastāvēšanas formas ir sen izveidojušās un pārstāv divkopienu sabiedrību, neskatoties uz to, ka latviešu varas pārstāvji šo faktu ignorē. Pienācis laiks radīt mehānismus, kas garantētu neiejaukšanos mūsu dzīvē, mūsu iekšējās lietās, kas nodrošinātu mūsu tiesības izlemt, kurā valodā mācīsies un runās mūsu bērni. Nepieciešams izveidot kultūras, izglītības u.c. autonomās struktūras, bez kuru akceptēšanas būtu neiespējams izlemt jautājumus, kas attiecas uz Latvijas krievu sabiedrības interesēm.
Šobrīd valdošā etnokrātija dara visu, lai izslēgtu iespēju tiesiski atrisināt šo starpnacionālo konfliktu. Latvijā radusies situācija, kurā starpnacionālo jautājumu risināšanā vairākuma diktatūra pielīdzināta likuma statusam. Latvijas likumdošanas aktu antidemokrātiskā traktēšana bloķē un noraida visas krievu kopienas iniciatīvas. Šādos apstākļos pastāv vienīgais rīcības veids – jārīkojas starptautisko tiesību un Eiropas sabiedrības izstrādāto iekšējo starpnacionālo konfliktu procedūru ietvaros, iesaistot šajā procesā visas pasaules sabiedrību.