Snaiperi, kuri šāva uz cilvēkiem Maidanā, piederēja pie organizācijas „Ukrainas nacionālā asambleja – Ukrainas tautas pašaizsardzība”, ziņo Kanādas izdevuma Global Research avoti. Pēc viņu datiem šī struktūra ietilpst slepenās NATO vienībās, kuras ir piedalījušās daudzos apvērsumos postpadomju telpā, ziņo russian.rt.com
Viss Janukoviča „noziegums” pēc protestu līderu domām bija apstāklī, ka viņš „atteicās no ES priekšlikuma par nenoteiktu asociāciju, kura maz ko varēja dot Ukrainai, par labu konkrētam darījumam ar Krieviju, kurš deva tūlītēju parāda atvieglojumu par 15 miljardiem un milzīgu atlaidi Krievijas gāzes importam”, domā politologs Frederiks Viljams Engdāls. Savā rakstā izdevumā Global Research viņš brīdina: Ukrainas apvērsumā ir redzama Rietumu roka un tie nedomā palikt malā.
Pēc tam, kad MIL nonāca Viktorijas Nulandes telefona sarunas ieraksts, kurā viņa rupji izteicās par Eiropas Savienību, Eiropas līderi nolēma tālāk darboties vienatnē. Tā, uz Kijevas pārrunām no Rietumvalstīm aicināja Vācijas, Francijas un Polijas ārlietu ministrus, nevis ASV pārstāvi.
Pēc konsultācijām starp konflikta pusēm izdevās rast kompromisu, bet tas „ilga mazāk nekā 12 stundas”. 22. februārī pa pūli sāka šaut snaiperi, raksta Engdāls, un visur sākās panika. Opozīcijas līderis Vitālijs Kličko bez iemeslu paskaidrojuma sarāva vienošanos ar Janukoviču, bet Ukrainas prezidents pameta Kijevu.
Līdz šim brīdim neviens nav atbildējis: „Kas izvietoja snaiperus?”, raksta autors. Pēc informācijas, kura ir saņemta no Amerikas izlūkdienesta veterāna, snaiperi bija no ultralabējā opozīcijas militarizētā spārna – organizācijas ar nosaukumu „Ukrainas nacionālā asambleja – Ukrainas tautas pašaizsardzība” (UNA – UTPO), atbild uz savu jautājumu Engdāls. Pēc dažiem ziņojumiem šī organizācija ir cieši saistīta ar Vācijas Nacionāldemokrātisko partiju.
Tās darbības pēdas var atrast katrā lielā protestā, kurš tika rīkots pret Krievijas ietekmi: Lietuvā 1991. gadā; notikumos, kad 1991. gada vasarā sagrāva Padomju Savienību; 1992. gada karā pret Piedņestru; 1993. gada Abhāzijas karā; Čečenijā; Kosovā un 2008. gada Gruzijas notikumos. Autors secina, ka militarizētās UNA – UTPO vienības „piedalījās katrā netīrajā NATO karā periodā pēc aukstā kara, un vienmēr cīnījās alianses pusē”.
Pēc bijušo ASV izlūku informācijas UNA – UTPO ietilpst slepenā NATO vienībā ar nosaukumu „Gladio”, tas „nav vienkārši Ukrainas nacionālistiskais grupējums, kā to rāda Rietumu masu mēdiji”, raksta Engdāls. „Tie ir slikti puiši, aizmirstiet par reklamētajiem nacionālistiem, tieši šie cilvēki atrodas aiz snaiperu šautenēm”, apgalvo Amerikas specdienestu avoti.
Ja ņem vērā, ka UNA – UTPO nav Ukrainas opozīcija, bet slepena NATO vienība, kura tikai bāzējas Ukrainā, tad sanāk, ka pamieru, kuru izdevās panākt eiropiešiem, sagrāva tieši tie, kurus neuzaicināja uz pārrunām – tieši ASV Valsts departaments, secina raksta autors. Kā pierādījumu viņš atgādina, ka gan Viktorija Nulande, gan Džons Makeins visu šo laiku aktīvi kontaktējās ar Ukrainas opozīcijas partiju „Brīvība”, kura pārstāv politiskajā arēnā Ukrainas neonacistu intereses, ieskaitot UNA – UTPO.
Kā lai tas arī būtu, „Vašingtona gatavo jaunu Ukrainas ekonomisko izvarošanu” ar SVF starpniecību, izsakās raksta autors. Pārrunās, kuras notika jau oktobrī, Starptautiskais Valūtas fonds pieprasīja, lai Ukraina par divām reizēm palielinātu gāzes un elektrības cenas iekšējā tirgū, noņemtu lauksaimniecības zemju pārdošanas aizliegumu, veiktu rūpīgu savu kapitālu revīziju, valūtas devalvāciju, samazinātu speciālo bērnu un pensionāru atbalstu. Apmaiņā pret to Ukraina saņemtu 4 miljardus dolāru.
Savukārt Maskava piedāvāja nopirkt Ukrainas parādu 15 miljardu dolāru apmērā un par trešdaļu samazināt gāzes cenu. Tagad diez vai Krievija tik dāsni palīdzēs Ukrainai, domā Engdāls. „Ekonomisko sadarbību starp Maskavu un Kijevu – lūk, ko Vašingtona visiem spēkiem centās sagraut”, raksta Global Research.