Šonedēļ gan Latvijas, gan starptautisko masu mediju uzmanība ir pievērsta Latgalei un Daugavpilij, jo britu laikraksts „The Daily Telegraph” ir publicējis rakstu, kurā mūsu valsts otro lielāko pilsētu – Daugavpili – dēvē par „Latvijas Krimu, kas varētu būt nākamā Krievijas aizsardzības saņēmēja”.
Vairāk nekā pēc 20 gadiem pēkšņi radās jautājums, kā mazākumtautība (krievi) jūtas Latgalē, ko latgalieši domā par valdību, vai jūtas drošībā. Patiesībā šīs intereses pamatā ir bažas par to, vai Latgale tiešām varētu pievienoties Krievijai, un, ja šāda varbūtība pastāv, kā to varētu izmantot pirms Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanām. Jo, kad nevar lepoties ar sasniegumiem ekonomikā, vienmēr var izspēlēt karti „Uzmanību, krievi nāk!”.
Tie, kuri, izmantojot nacionālo jautājumu, vēlas uzlabot reitingus, būs sarūgtināti – mēs, latgalieši, dzīvojam saticīgi un mūs uztrauc ekonomiskās attīstības jautājumi, kuri ir saistīti ar sadarbību ar Krieviju, Baltkrieviju, ES valstīm. Nacionālie jautājumi nav aktuāli daudznacionālai sabiedrībai, kuras ģimenēs sadzīvo latvieši, krievi, ukraiņi, poļi, baltkrievi, ebreji. Mēs, latgalieši, esam toleranti pret apkārtējiem.
Ar mūsu iesaistīšanu dažādās politiskās intrigās nodarbojas tie, kuri vēlas noņemt no sevis atbildību par ekonomisko kritumu. Latgaliešu vieno tieši ekonomiskais jautājums – vēlme dzīvot bagātā un cienījamā valstī, justies drošībā. To, vai cilvēki jūtas drošībā, parāda iedzīvotāju skaita samazināšanas tempi (1989.gadā Latvijā dzīvoja 2,6 miljoni cilvēku, 2014.gadā – 1,8-1,9 miljoni), bezdarba līmeņa pieaugums (Latgalē – līdz 20%), tas, ka uzņēmumi tiek slēgti, lauksaimniecības zeme netiek izmantota, bet ārzemnieki izpērk Latvijas zemi un nekustamo īpašumu, valsts ir gatava samazināt sociālās jomas finansējumu, bet tērēt miljonus, pastiprinot aizsardzību un realizējot nevajadzīgos projektus.
Tādēļ var iedomāties, ko jūt cilvēki, neatkarībā no savas tautības, kā attiecas pret valdību. Runājot par to, kas varētu apdraudēt krievvalodīgo drošību, jāatzīmē, ka tie ir nacionāli noskaņoto politiķu un publisko personu izteiktie apvainojumi. Izteikumi „čemodāns – stacija – Krievija” vienreiz var apnikt. Taču šajā gadījumā tā nebūs Krievijas vai Putina vaina – tā būs Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju vaina, kuri nerēķinās ar latgaliešiem un krieviem. Kamēr viena sabiedrības daļa turpinās šo retoriku, valstī būs jūtams saspringums. Mums visiem ir labi zināms, kas notiek, kad ekonomiskās krīzes laikā valdība nevar uzņemties atbildību par savu rīcību. Lietuvas ārlietu ministrs Linas Linkevičius, sniedzot interviju vācu laikrakstam „Süddeutschen Zeitung” teica: „Valstis, kuras ierobežo tajās dzīvojošo krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības, ir provokatores”. Tādēļ jautājums par to, vai Latgale var kļūt par otro Krimu, jums, cienījamie politiķu kungi, kuri darbojās Seimā, jāuzdod sev pašiem. Vai ir vērts provocēt tautu? Kā naudu jūs pēc tam atstrādāsiet un kā skatīsieties savas tautas acīs?