ASV, Kanādas un arī Eiropas pēdējā laikā uzspiestā homoseksuālisma propaganda uztrauc daudzus vecākus. Ar kādu mērķi tas tiek darīts un kas ir vainojams tajā, ka pasaulē pieaug cilvēku ar „netradicionālo” orientāciju skaits?
Šos jautājumus portāls Gorod.lv uzdeva Baltijas Starptautiskās akadēmijas profesoram, psihologam Oļegam Ņikiforovam.
„Šādas politikas uzspiešana mūsu valstī notiek sakarā ar radikālo feminismu. Sabiedrība šādi gatavojas Eiropas seksuālo minoritāšu gājienam, kas Latvijā paredzēts nākamgad. Viņķeles grāmatas par Kārli, kurš kļuva par Karlīnu, arī ir no šīs pašas operas.
Bērns nepiedzimst ar kādu noteiktu orientāciju. Līdz 3-4 gadiem piederība kādam dzimumam viņam vispār nav svarīga. Šajā vecumā bērns nedala cilvēkus pēc dzimuma, viņa uztverē tētis un mamma ir sociālie objekti.
Piederību kādam dzimumam bērns saprot aptuveni 4 gadu vecumā, kad zēns zina, ka viņš ir zēns, bet meitene – ka viņa ir meitene. Tieši tāpēc homoseksuālisma problēma ir samākslota. Faktiski tā ir audzināšanā pieļautā kļūda. Bieži vien bērnu nepareiza dzimuma pozīcijas uztvere ir vecāku vaina. Piemēram, māte ļoti vēlējās, lai piedzimtu meita, bet piedzima dēls. Viņa ir šķīrusies ar vīru vai vispār nav precējusies un viena pati audzina dēlu, taču dara to, it kā audzinātu meitu, par kuru viņa sapņoja. Vīriešu uzvedības piemēra trūkuma dēļ zēni dažreiz uzvedas kā meitenes.
Pie mums sabiedrības feminizācija notiek ļoti dažādos līmeņos. Sievietes kļūst vīrišķīgākas: tās var kļūt par aizsardzības ministri vai galveno valsts policistu. Sievietes uzdevums ir dzemdēt bērnus, nevis karot. Mūsdienās sievietes aktīvi darbojas politikā, biznesā, tāpat tās audzina jaunu paaudzi. Tā ir dzimumu līdztiesība, taču pasaulē šai parādībai piemīt radikāls raksturs.
Radikālais feminisms tiek uzspiests, un tā ir 20.gs. problēma. Daudzi psihologi, kuri Latvijā ieradušies no ASV un Kanādas, uzspriež toleranto attieksmi pret homoseksuālismu. Eiropas tradīcijās homoseksuālisms nekad nebija norma. Amerikāņu psihiatru asociācija bija tā, kas pirmā atzina homoseksuālismu par vienu no normas variantiem un izslēdza to no psihisko noviržu saraksta.
Nevēlos teikt, ka homoseksuālisti ir garīgi slimi. Homoseksuālisms ir nevis psihiskā, bet sociālā slimība. Protams, ir arī ģenētiskās novirzes, bet to parasti saista ar hermafrodītu parādību. Orientācija veidojas audzināšanas procesā. Kādu vecāki audzināja nepareizi vai to darīja tikai māte, vai tētis bija neizlēmīgs un vājš, tāpēc zēns vēlas būt līdzīgs enerģiskai mammai.
Vēl viena homoseksuālisma problēma – bērna pavedināšana. Tas var notikt sākumskolā vai pusaudžu vecumā, kad bērni kļūst hiperseksuāli. Zēnam ir interesanti vienaudžu lokā, kurā, viņi, piemēram, kopīgi masturbē, šādos gadījumos arī var pievērsties citai orientācijai.
Problēmas risinājums ir ļoti vienkāršs – jādzīvo saskaņā ar normāliem cilvēcīgiem likumiem. Sievietei jābūt sievietei, bet vīrietim – vīrietim. Es savulaik publicēju plašu rakstu „Tēvi, esiet tēvi!”, kurā tas viss bija aprakstīts.
Ļoti liela loma ir vecāku attiecībām, bērnam pirmsskolas vecumā ir 3 galvenās vajadzības: viņam jābūt mīlētam, kontrolētam un integrētam sabiedrībā. Šīs vajadzības var realizēt tikai vecāki. Ja ģimenē aug dēls, par viņa integrēšanu sabiedrībā un kontrolēšanu atbild tēvs. Viņam jāapmeklē vecāku sapulces, jāpārbauda mājasdarbi, jāpieraksta bērns kādā sporta sekcijā, jāpavada ar viņu laiks – jāstāsta, jāskaidro un jāmāca. Savukārt mātei jāmīl savs dēls – jāslavē viņa spējas, jārūpējas, lai viņš justu atbalstu un pozitīvu noskaņojumu. Svarīgi, lai dēls cienītu savu tēvu, tad viss būs labi.
Ar meiteni viss ir otrādi: māte integrē viņu sabiedrībā un kontrolē, bet tētis mīl un apbrīno. Diemžēl tēvi bērnu audzināšanā iesaistās ļoti maz, sievietes ir pārņēmušas arī vīriešu lomu šajā procesā. Daudzi uzskata, ka ar bērnu audzināšanu jānodarbojas tikai sievietēm. Tas, kas ieaudzināts pirmsskolas vecumā, paliek uz ilgiem gadiem, to mainīt ir ļoti grūti, šādos gadījumos nepieciešama ilgstoša terapija”, uzskata speciālists.