Polija samērā ar citām Eiropas valstīm ir etniski viendabīga, taču tuvākajā laikā ir sagaidāms jauns imigrācijas vilnis, vēsta ziņu portāls korrespondent.net.
„Kad es iebraucu man bija bail pastaigāties. Es atskatījos atpakaļ, baidījos policiju. Es dzīvoju bailēs,” teica Kuijs. To pašu var teikt arī vairāki miljoni imigrantu Eiropā, kuri ieceļoja nelegāli. Kaut gan uz Poliju imigranti brauc ļoti reti.
Kuijs no Vjetnamas, vjetnamiešu kopiena ir viena no lielākajām Polijā. Saikne starp valstīm radās jau komunistiskajā pagātnē. Kuijs Varšavā pārdod drēbes. Tagad viņam tirgū ir savs tirdzniecības punkts, māja un ģimene, tas viss rada mieru dvēselē.
Viņš legalizējās, pateicoties Polijas valdības amnestijai, jo tā nāca pie secinājuma, ka valstij nepieciešami imigranti. Kuijs un viņa ģimene lepojas ar savu jauno statusu un otro dzimteni.
„Mūsu dēlam ir poļu vārds, jo mēs dzīvojam Polijā un jūtam saikni ar valsti,” runā Kuijs, plānodams sava dēla iestāšanos universitātē.
Ja izbraukt no Varšavas divus kilometrus tālāk, tad var redzēt kā strauji mainās galvaspilsēta.
Bakalarska tirgus ir viens no lielākajiem tirdzniecības punktiem, šeit pārdod elektrotehniku, drēbes, pārtiku, taču poļi šeit netirgo. Tirgū var dzirdēt atbraucēju valodu, mūziku, galvenokārt tie nāk no Vjetnamas, Baltkrievijas, Bulgārijas, Turcijas, Nigērijas, Ķīnas un Ukrainas. Nesen tādu situāciju bija grūti iedomāties, bet pēdējo divu gadu laikā prasības uz darba vīzām ir divkāršojušās.
Rādītāji liecina, ka tikai 0.1% Polijas iedzīvotāju dzima ārpus valsts, tas ir viszemākais rādītājs ES šajā jomā.
Līdz Otrā pasaules kara sākumam ceturto daļu Polijas iedzīvotāju sastādīja ebreji, vācieši un ukraiņi. No 1947.gada šeit praktiski neviens nepalika.
Poļiem, kuru neatkarību ierobežoja Padomju Savienība, par nacionālo vienotība kalpoja katolicisms un radinieku cieša saistība, tieši tāpēc Polija bija izolācijā no imigrantu iebraukšanas.
Tagadējie rādītāji liecina, ka situācija var krasi mainīties, jo atšķirībā no ES valstīm Polijā ekonomiskā situācija uzlabojas, ta ir vienīgā valsts, kurai izdevās izvārīties no 2008.-2009.gada ekonomiskā krīzes. Valstī nepietiek darbaspēka, jo daudzi ir izbraukuši no Polijas uz ārzemēm.
Ārlietu ministrs Rafals Rogals labi pārzina šīs tendences. „Es lepojos, ka Polija kļuvusi populāra ekonomisko imigrantu vidū. Mēs viņus labi saprotam, jo paši bijām ekonomiskie imigranti,” apgalvo ministrs, „ Mēs ar lielāko prieku sagaidām imigrantus un saprotam viņu vēlmi uzlabot dzīves kvalitāti tālumā no dzimtenes. Pašlaik Polijas iedzīvotājiem jāpierod, ka valstī būs daudz iebraucēju, kuri vēlas apmesties šeit uz pastāvīgo dzīves vietu.”
Bet ministrs saprot, ka nebūs viegli kontrolēt imigrantu plūsmu tagadējos apstākļos. Viņš piekrīt Austrumeiropas politiķu bažām, kur valsts jau ir guvusi pieredzi straujai imigrantu plūsmai. Viņš nevēlas kopēt Lielbritānijas modeli un Poliju izveidot kā multikulturālo valsti.
„Gan kanclere Merkele, gan prezidents Sarkozi atzina, ka multikultūra nav pielāgojusies reālajai dzīvei,” teica ministrs.
Polijas pilsētā Vroclavā tirdzniecības nozares Ziemassvētku balli ir apmeklējuši vairāki simti pārstāvji no pasaules bagātākajām valstīm.
Baņķieri no Amerikas kontaktējas ar sabiedriskajām kompānijām no Vācijas, tas nesen ir pārvākušās uz Poliju. Francūzis Pols Norris ir iebraucis Polijā ar savu sievu un bērniem. Viņš pārstāv Credit Suisse bankas informācijas tehnoloģiju nodaļu. Viņa bērni mācās poļu valodu, bet sieva pierod pie vietējo paražu un tradīciju īpatnībām.
„Šeit es satiku jaukus cilvēkus,” apgalvo sieva, „Sākumā man likās, ka veikalos personāls uzvedas rupji pret iebraucējiem. Domāju, ka viņiem nepatīk, kad lien viņu dzīvē. Viņus vienkārši jāprot saprast. Es daudz lasīju par Polijas valsts attīstības vēsturi, valsts bija vairāku impēriju sastāvā, viņu dalīja daļās. Nav brīnums, ka vecāka gājuma cilvēki skatās neuzticīgi uz iebraucējiem.”
Pols un viņa sieva lemj kādu laika sprīdi viņi nodzīvos Polijā, neizslēdz arī ilgtermiņa perspektīvas.
Varšavas universitātes profesore, valdības padomnieks imigrantu jautājumos Kristīne Inglicka apgalvo, ka valstij ir nepieciešami čakli un radoši imigranti.
„Mums tagad ir nepieciešami tie cilvēki, kuri 2004.gada izbrauca uz Lielbritāniju,” saka profesore.
Austrumeiropa ir saņēmusi labus santehniķus no Polijas, savukārt uz Poliju brauc ukraiņu auklītes un baltkrievu celtnieki. Un to skaits var arī palielināties.