Marina Krasovska dzīvo Daugavpilī jau 6 gadus, kļuvusi par fizikas bakalauru un maģistru, šobrīd studē doktorantūrā, audzina dēlu.
Tomēr par mūsu sarunas tematu kļuva jaunās sievietes neparasta, ļoti skaista un nekādā veidā ar viņas profesiju nesaistīta aizraušanās – mežģīņu lietussargu/saulessargu darināšana.
- Marina, pastāstiet, lūdzu, par sevi – cik Jums ir gadu, no kurienes jūs esat, cik sen nodarbojaties ar mežģīņu lietussargu/saulessargu darināšanu?
- Nesen nosvinēju 26.dzimšanas dienu. Esmu dzimusi nelielajā, bet ļoti skaistajā pilsētiņā Zilupē. Ar rokdarbiem nodarbojos no skolas laikiem: kopš 7.klases aizrāvos ar adīšanu un tamborēšanu, studiju gados apguvu arī daudz ko citu, zīmēšanu uz stikla, dekupāžu, dažādu māla izstrādājumu darināšanu, konfekšu pušķu taisīšanu. 2011.gadā pabeidzu floristikas kursus, ar kuru nodarbojos līdz šim laikam. Ar mežģīņu lietussargu darināšanu aizrāvos pirms trim gadiem.
- Sakiet, lūdzu, cik tas ir sarežģīti? Kā Jūs to apguvāt?
- Varētu teikt, ka esmu šī virziena „pirmatklājēja”: kad sāku adīt saulessargus, gandrīz nebija ne shēmu, ne aprakstu, tikai dažas bildes krievu mājas lapās. Apguvu šo prasmi intuitīvi, mācījos no savām kļūdām, gatavojoties laulībām baznīcā nejauši uzgāju internetā kanādiešu meistares Irinas Rotas fotogrāfiju ar mežģīņu lietussargu rokās un burtiski iemīlējos tajā lietussargā. Nolēmu, ka man būs tāds lietussargs. Atradu līdzīgo shēmu, izjaucu pa daļām veco lietussargu un sāku eksperimentēt. Vairākas reizes sāku no jauna, tomēr, beidzot, man tas bija izdevies!
Tālāk bija nedaudz vienkāršāk: mājas lapā Osinki.ru atradu tēmu par mežģīņu saulessargu darināšanu, un tur dalījāmies pieredzē, apmainījāmies ar shēmām, vēlāk man radās jaunas idejas un „projekti”, un es sapratu, ka vēlos ar to nodarboties dienām un naktīm. Gatavošanos laulībām savienoju ar gatavošanos gala eksāmeniem un maģistra darba aizstāvēšanai. Lietussargu darināšanas procesā pats sarežģītākais ir tas, ka nevar atrast vai izveidot nepieciešamo shēmu, kas būtu ideāla visiem lietussargiem. Jāada, ņemot vērā konkrētu karkasu, garumu, diegu biezumu.
Dažreiz var paveikties, un adīto var ideāli uzvilkt uz lietussarga ar pirmo piegājienu, un darinājums pilnībā atbilst iecerētajam, taču tas drīzāk ir izņēmums. Gadās strādāt arī ar tādiem ‘’niķīgiem” lietussargiem, kuru darināšanā vienmēr rodas kādi sarežģījumi, piemēram, jāpārtaisa darinājuma forma (mans rekords – 8 reizes).
- Pastāstiet, kāpēc Jūs to darāt? Vai ar to var nopelnīt vai tā ir tikai aizraušanās?
- Sākumā, protams, pat domas nebija, ka ar to var pelnīt, jo pirmie pieci saulessargi bija izgatavoti mūsu fotosesijai pēc laulībām baznīcā, vēl daži – dalībai konkursā „Zelta rokas”, kuru rīkoja žurnāls „Ievas māja”.
Pēc tam, kad biju tikusi šī konkursa finālā un raksti par manu hobiju tika publicēti vairākos Latvijas žurnālos, sāku saņemt vēstules ar lūgumiem izgatavot saulessargu pēc pasūtījuma. Piekrītu darināt saulessargus pēc pasūtījuma, jo pirmkārt, man pašai nav vajadzīgs tik liels lietussargu daudzums, bija žēl tos darināt un likt skapī. Otrkārt, tā bija iespēja segt lielus izdevumus, kuri bija saistīti ar materiālu iegādi (diegi, karkasi), un, protams, sava veida motivācija un stimuls turpināt strādāt – ja cilvēki pasūta, tad lietussargi tiem patīk.
- Vai jums ir domubiedri? Varbūt vēl kāds Daugavpilī nodarbojas ar mežģīņu lietussargu/saulessargu darināšanu?
- Ir domubiedri Krievijā – mājas lapā Osinki.ru esošā tēma aug un attīstās. Līdz šim laikam Latvijā domubiedru nebija, bet pēc manu meistarklašu publicēšanas Latvijas žurnālos, pēc dažādu shēmu publicēšanas mājas lapās, sociālajos tīklos arvien biežāk redzu mežģīņu saulessargu fotogrāfijas. Nezinu, vai kāds aizrāvās ar to tāpat kā es vai izgatavoja tikai vienu lietussargu, tomēr cilvēki nodarbojas ar rokdarbiem. Tas nozīmē, ka kādu mani rokdarbi ir iedvesmojuši. Esmu ļoti pateicīga cilvēkiem par labām atsauksmēm un labiem vārdiem – tas iedvesmo mani turpināt iesākto. Priecāšos, ja domubiedri atradīsies arī dzimtajā pilsētā.
Ļoti skaisti! Tā tikai turpināt!