Valsts prezidents Andris Bērziņš pērn apņēmās būt par vidutāju Otrā pasaules kara veterānu izlīguma procesā, mudinot Saeimas Sabiedrības saliedētības komisiju ķerties pie deklarācijas par vienlīdzīgu attieksmi pret abu pušu karavīriem izstrādāšanas.
Lai gan visi Neatkarīgās aptaujātie apsveica šo soli, taču atzina par grūti īstenojamu.
Paši karavīri nav pret izlīgšanu, tomēr runā par to piesardzīgi. «Nezinu, kā un kāpēc jāizlīgst, – par to vēl būtu jādiskutē. Nav īsti skaidrs, ko Valsts prezidents ar to domāja,» groza galvu Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs leģionārs Edgars Skreija. Viņš uzsver, ka pēc 16. marta būs redzams, ir vai nav kāds progress sasniegts, taču nekāda kara darbība starp abu pušu karotājiem nav bijusi un nebūs. Vienu viņš varot pateikt: leģionāri ir gājuši un ies 16. martā pie Brīvības pieminekļa, tāpat kā padomju armijas cīnītāji – 9. maijā uz Uzvaras parku, kas gan viņa atmiņās joprojām esot tikai karātavu kalns. Arī no deklarācijas un likumprojekta viņš neko negaida, jo «tas vairāk tādā diskusiju līmenī notiek».
Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības priekšsēdētājs Alberts Miervaldis Pāže apliecina, ka principā atbalsta prezidenta vēlmi samierināt abu pušu karavīrus. Viņam neesot nekas iebilstams pret leģionāriem, jo saprotot, ka tolaik nebija citas izejas. Tai pašā laikā krietni atturīgāk viņš skatoties uz tiem, kas paši brīvprātīgi iesaistījās policijas bataljonos un represīvās darbībās. Bet arī to varot saprast – īpaši tos, kuriem padomju vara 1940. gadā bija nogalinājusi tuviniekus. «Mūsu izpratnē īsta samierināšanās būtu iespējama tikai tad, ja Latvijas valsts pret visiem karavīriem – tai skaitā padomju veterāniem, izturētos vienādi. Kamēr tā nav un cenšas izlāpīties tikai ar apgalvojumiem, ka augstu vērtē mūsu devumu fašisma sagrāvē, – tas viss ir tikai tukša runāšana,» teic A. M. Pāže, piebilstot, ka vēlētos tādu pašu pretimnākšanu kā leģionāriem – gan naudas, gan sociālā atbalsta veidā. Prezidents to esot sapratis un mudinājis parlamentu izstrādāt likumprojektu, kurā šī nevienlīdzība tiktu novērsta. Diemžēl izskatoties, ka dokumentā ir apieti tie, kas tika mobilizēti Krievijā, un tādējādi no saraksta svītroti abās 130. latviešu strēlnieku korpusa divīzijās karojošie. «Ja mūsu valdība būtu politiski gudra, tad, pierādot, ka tiešām esam demokrātiska valsts, atbalstītu arī mūs. No tā valsts neko nezaudētu, jo – cik tad tādu kā es ir palicis: no abām divīzijām labi ja 100 cilvēki.»
Sarkanās armijas veterāns Jānis Kasparsons ir pārliecināts, ka neviena puse nav jāuzskata par ienaidniekiem. Lai arī kā tiekot vērtēta padomju armija, tomēr būtiskākais bijis tas, ka tā panākusi kara beigšanos. «Miers, lai arī kāds, ir labāks par karu,» pauž J. Kasparsons. Viņam neesot iebildumi arī pret 16. marta atzīmēšanu, taču – lai tas nenotiktu pie Brīvības pieminekļa, kas taču veidots ne jau Otrā pasaules kara karotājiem par godu.