Pēc Otrā pasaules kara Baltijas jūrā nogremdētie ķīmiskie ieroči zivīm izraisa ģenētiskus defektus, pie šāda biedējoša secinājuma nonākusi starptautiska zinātnieku grupa.
Latvijas zinātnieki pētījumā nebija aicināti piedalīties, jo mūsu valsts piekrastē ķīmisko ieroču nogremdēts vismazāk.
Somijas, Zviedrijas, Vācijas Polijas un Lietuvas zinātnieki precīzi noteica un novēroja vietas, kur nogremdēts nāvējošais mantojums – 50 tūkstoši tonnu toksisku kaujas vielu. Daļu šāviņu jau skārusi korozija. Visvairāk ieroču ir Gotlandes ieplakā, kur šāviņi izmētāti 1 500 kvadrātkilometru platībā, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums Panorāma.
Apstiprinājies, ka daudz ieroču ir arī Polijas ūdeņos – Gdiņas ieplakā un Slupskas vagā. «Noteikšana nav vienkārša, prasa laiku un līdzekļus, šie ir sākuma soļi, tas jautājums nebūt nav atrisināts. Mēs zinām, ka viņi ir tur, un visu laiku ir sarunas, ka tas ir ļoti bīstami. Bet tagad ir pirmie novērtējumi tam, cik tieši ir bīstami,» norāda Hidroloģijas institūta direktore Anda Ikauniece, kura iepazinusies ar pētījuma rezultātiem.
Kā secinājuši Polijas Zinātņu akadēmijas Okeanoloģijas institūta pārstāvji, zivīm, kas peld nogremdēto ieroču rajonos, ir vairāk slimību nekā tām, kas dzīvo citos jūras reģionos. Tām konstatēti arī ģenētiski defekti. Līdz šim tas bija tikai pieņēmums. Novērojumi veikti reņģēm un butēm Bormholmas un Gotlandes ieplakās.
«Notiek izmaiņas zivīm šūnu līmenī, organisma procesos. Ne tā, ka mutācijas uzreiz būtu uz zivju ārējo izskatu – trīs astes, divas galvas, septiņas acis – nē. Tas drīzāk ir kā cilvēkiem – attīstās vēzis. Zivīm var parādīties slimības, kas saistītas ar izmaiņām genotipā. Kaut kas notiek ātrāk, kaut kas par lēnu vielu apritē, var nodotas tālākām paaudzēm, tādējādi kaitējot zivīm,» skaidro Ikauniece.
Vietas, kur nogremdētas kaujas vielas, zvejniekiem ir zināmās, un ir ieteikts no tām izvairīties. Pilnībā tur zvejot ir aizliegts tikai pie paša jūras dibena. «Nevajag aizmirst, ka tie ieroči ir dziļi – pāri par simts metriem. Un normāli zivis tik dziļi ļoti bieži neuzturas. Varētu teikt – teorētiski fauna ir apdraudēta, ja šie ķīmiskie savienojumi parādās tuvāk ūdens virsmai. Tāpēc man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, vai tas būtu faktors, kāpēc mums nevajadzētu ēst Baltijas jūras zivis,» saka Ikauniece.
Starptautiskais pētījums, ko finansē Eiropas Savienība, beigsies nākamgad. Ko darīt ar nogremdētajiem ķīmiskajiem ieročiem, kā novērst piesārņojumu un kā saglabāt jūras vides daudzveidību, šo jautājumu valstu valdības politiskā līmenī cilājušas gadiem. Taču konkrētāka rīcība nav sekojusi. Par Baltijas jūras ekoloģiju novembrī spriedīs arī ES augstākā līmeņa apspriedē Viļņā, ziņo raidījums.