Dzejas dienu 2013 ietvaros Daugavpili apmeklēja slavenais dzejnieks, bērnu žurnāla „Ezis” dibinātājs un žurnāla „Zīlīte” redaktors Māris Rungulis, kurš sniedza portālam Gorod.lv nelielu interviju un pastāstīja par dzejas aktuālajiem jautājumiem, jūtu izteiksmes īpatnībām.
- Kāpēc mūsdienās dzeja nav modē?
- Mūsdienās dzeja nav tik aktuāla kā 60.gadu beigās. Tolaik tā nebija klasiskā dzeja, ar to palīdzību izteica to, ko nedrīkstēja teikt skaļi, runāja par valstī esošo situāciju, režīmu.
Dzeja ir attēlošanas māksla, tai nav raksturīgas tukšas frāzes, jo tajā izmanto košus, spilgtus tēlus.
Visi lieli latviešu, krievu, ebreju dzejnieki piedāvāja daudznozīmīgus tēlus, centās apslēpt dzejoļa jēgu, lai lasītāji meklētu to starp rindām. Tā laika režīms bija viltīgs, un ar dzejas palīdzību cilvēki varēja izteikties.
Tolaik dzejnieki, nevis mūzikas grupas, daudz koncertēja: Maskavā pilnās skatītāju zāles priekšā uzstājās Jevtušenko un Ahmadullina. Viņu teiktais bija atšķirīgs no tā laika režīma idejām.
Tāpat bija arī Latvijā: 3-4 dzejniekiem laiku pa laikam bija atļauts izteikties, piedāvāt cilvēkiem savu dzeju, kurā bija daudz zemtekstu.
- Agrāk būt par dzejnieku bija vienkāršāk?
- Droši vien. Dzīve gāja uz priekšu. Cilvēki meklēja grāmatas, kuru tirāža bija minimāla. Pirmo dzejoļu grāmatu tirāža bija 8 000, vēlāk – 16 000 eksemplāru, lielu dzejnieku dzejoļu krājumu tirāža bija līdz 32 000 eksemplāru. Tagad to ir grūti iedomāties!
Pašlaik dzejoļu krājumu tirāža labākajā gadījumā ir 2 000 eksemplāru, tas mūsdienās skaitās daudz. Jauni dzejnieki laiž klājā kādus 100 eksemplārus, nezinot, vai tie tiks pārdoti.
No citas puses, mūsdienās dzeja ir atgriezusies savās sliedēs. Kontaktējāmies ar Skandināvijas valstīm, kurās arī tolaik dzejoļu krājumu tirāža bija 200-300 eksemplāri. Dzejas funkcija bija valodas bagātības papildināšana.
- Vai ir grūti rakstīt dzeju? Vai to var iemācīties? Pastāv viedoklis, ka ar to var nodarboties jebkurš.
- Manuprāt, dzeja ir specifisks izteiksmes veids, kurā liela nozīme ir atskaņām. Kā teica agrāk, tā ir tēlainā domāšana. Visi cilvēki ir dažādi, katram ir savas filozofiskas un fizioloģiskas iespējas. Kādam nav tēlainās domāšanas, citiem – tā ir spilgta un precīza, savukārt valsts galvai ir pavisam citas domāšanas veids. Šiem cilvēkiem dzeja nav izteiksmes līdzeklis, viņi izmanto citus – menedžmentu, organizāciju, aprēķinu.
Savulaik Ojāram Vācietim bija liela jubileja – 50 gadi, un šajā gadā viņš arī aizgāja mūžībā, es nosūtīju Vizmai Belševicai rakstu par viņu. Teksts bija domāts bērnu avīzei, vajadzēja saprotami un tēlaini pastāstīt par to, kas ir dzejnieks. Un tad viņa man teica: „Iedomājies, ka cilvēks bija pakritis un saskrāpēja elkoni. Cilvēks turpina savu ceļu, apģērbs skrāpē elkoni vēl vairāk, tas sāp. Tā bija ar Ojāru Vācieti, viņam visu laiku sāpēja, jo viņš bija dzejnieks, viņam bija jūtīga dvēsele un miesa”.
Protams, ir cilvēki ar biezu ādu, bet viņi nav jūtīgi. Cilvēki ar biezu ādu nevar dzejot. Jā, dzeja ir profesija, dzejnieki ir publiskas personas, daudziem šķiet, ka tas ir prestiži, bet noteikti jāizvērtē, vai cilvēks to spēs.
- Paldies par interviju!