Ja iepriekš šķita, ka ar Ukrainas prezidentu Alekseju Garaņu ir iespējams vienoties un pārliecināt, ka ES ir izvēle ar smagiem, taču pareiziem nosacījumiem, tad pēc "Melnās sestdienas" tā vairs nav, vērtē profesors Aleksejs Garaņs.
"Melnajā" jeb iepriekšējā sestdienā protestētājiem Kijevā uzbruka specvienības "Berkut". Garaņs uzsver, ka tagad ir sākusies krimināla režīma spēle pret tautu, kurā ir liberālā inteliģence un mazie uzņēmēji.
Otrdien Ukrainas parlaments noraidīja opozīcijas ierosināto neuzticības izteikšanu premjerministra Nikolaja Azarova vadītajai valdībai. Bet nupat Azarovs pieprasījis opozīcijai pārtraukt politiskās spriedzes uzkurināšanu un draudējis saviem oponentiem ar tiesu darbiem. To viņš paziņojis, pirmo reizi kopš protestu sākšanās uzstājoties tiešraidē televīzijā.
Kijevas Mogiļanskas akadēmijas profesors Aleksejs Garaņs intervijā Latvijas Radio norāda, ka arvien grūtāk būs organizēt kaut kādas sarunas, jo no varas puses nav nekādas pretimnākšanas. Viņaprāt, ir sākusies kriminālā režīma spēle pret tautu.
Vai var teikt, ka pašlaik Ukrainā šīs protesta akcijas ir nonākušas tādā kā strupceļā? Un vai jūs redzat kādu izeju no tā?
Tas atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar strupceļu. Manuprāt, vēl otrdien bija sajūta, ka varasiestādes varētu nākt pretī un varētu vismaz atlaist iekšlietu ministru, kurš ir tiešā veidā atbildīgs par asiņaino sestdienu, kā arī Ministru kabinetu, kurš visu to piesedz. Bija signāli, ka tas tiešām varēja notikt, taču nenotika. Tas nozīmē, ka vara arī turpmāk nepiekāpsies un izšķirošais opozīcijas lēmējspēks tagad būs maidans.
Sarunas joprojām ir iespējams, taču tam ir nepieciešama varas pretimnākšana. Tā kā tāda netika sagaidīta, prasības ir kļuvušas radikālākas - Janukoviča atkāpšanās un ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Viņš uz to, protams nav gatavs. Tāpēc kaut kāda veida kontakti ir neizbēgami, taču galvenais rādītājs būs tas, cik cilvēku būs Kijevas ielās.
Ļoti svarīga tagad būtu ASV un Eiropas Savienības nostāja. Ja viņi varētu ieviest vai vismaz uzsāktu pret konkrētām amatpersonām vērstu sankciju ieviešanas procesu. Konkrēti tas varētu būt ārlietu ministrs vai premjerministrs Azarovs, kuriem varētu ieviest ceļošanas aizliegumus vai pārbaudīt banku kontus ārvalstīs. Ja tas tiktu uzsākts, pārējiem režīma darbiniekiem, tostarp pašam Janukovičam, tiktu dots skaidrs signāls. Jo patiesībā viņi ir diezgan bailīgi.
Kijevas un citu pilsētu ielās kļūst arvien aktīvākas Reģionu partijas un Janukoviča atbalstītāju protesta akcijas. Vai tas neliecina par iespējamo tautas vai valsts sašķelšanos?
Jums ir jāsaprot, ka tie cilvēki, kuri piedalās eiromaidanā, to nedara par maksu. Viņi ir izgājuši ielās idejas vārdā. Es nevaru teikt par citām pilsētām, bet vismaz Kijevā uz Reģionu partijas mītiņiem cilvēkus atveda, viņi nedaudz pastāvēja un izklīda, jo īsti nezināja, ko darīt un kā rīkoties. Mēs to saucam par politisko tūrismu. Televīzijā redzēju mītiņus Doņeckā un Krimā - tie pārsvarā ir valsts iestāžu darbinieki, šie cilvēki ir sadzīti uz mītiņu no saviem uzņēmumiem. Šie cilvēki var simpatizēt Janukovičam vai Muitas savienībai. Taču viņiem, atšķirībā no eiromaidana, nav šīs iedvesmas dzirksts, kuras dēļ viņi ir gatavi ciest vai to upurēt.
Problēma ir tā, ka varas iestādes var izmantot šos „tituškas" vai vienkārši bandītus un rīkot provokācijas, kādas mēs jau redzējām pie prezidenta administrācijas. Visbīstamākie var būt tieši šie bandīti, kas pārģērbti par vienkāršiem pilsoņiem.
Kas Ukrainai pašlaik ir bīstamāks - pašreizējā ne visai godīgā valdība, vai ne visai vienotā opozīcija bez skaidras programmas un vīzijas?
Šeit atbilde ir skaidri redzama. Runa ir par kriminālu režīmu. Opozīcija, lai kāda arī tā nebūtu, tomēr pieturas pie demokrātiskajiem principiem un skatās uz Eiropu. Kas ir labāks - bandīts vai liberālais inteliģents? Manuprāt, atbilde ir skaidra.
Pēdējais jautājums. Es lasu, ka politiskajā līmenī pašreizējā situācija varētu būt pārvērtusies par oligarhu savstarpējo cīņu?
Nē. Jums ir jāsaprot, ka brīžos, kad notiek šādi vērienīgi notikumi, protams, katrai no iesaistītajām pusēm ir savas intereses un sava spēle. Šeit tomēr ir sākusies kriminālā režīma spēle pret tautu. Ar ko tas viss beigsies, pašlaik ir ļoti grūti pateikt, jo vara var arī mēģināt ieviest valstī ārkārtas stāvokli. Vēl līdz „melnajai sestdienai" jautājums bija pavisam savādāks. Gan mēs, gan Rietumi bijām pārliecināti, ka Janukovičs ir pieskaitāms, ka ar viņu var runāt, pārliecināt ar racionāliem argumentiem, jo Eiropa ir labāka izvēle ar labākiem spēles noteikumiem - grūtiem, bet tomēr pareizākiem noteikumiem, nekā cīņās bez noteikumiem. Taču pēc „melnās sestdienas" ir saprotams, ka nē. Diemžēl nē!