Daudziem Jevgeņija Semjonova stāsts liksies tuvs un saprotams. Pirms dažiem gadiem viņš devās uz ārzemēm – sākotnēji, lai piepelnītos, vēlāk – lai iegūtu augstāko izglītību.
24 gadus veca Jevgeņija nākotne pēc izglītības iegūšanas ārzemēs varētu būt saistīta ar darbu kādā labi attīstītajā Eiropas valstī, tomēr kaut kas traucē viņam izdarīt izvēli. Šajā intervijā Jevgeņijs stāsta, kāpēc devās uz ārzemēm un kāpēc, iespējams, atgriezīsies Latvijā.
- Pastāsti, kāpēc nolēmi studēt ārzemēs? Vai tas bija saistīts ar kādu specifisku profesiju vai ar to, ka plāno strādāt ārzemēs?
- Nē, vēlējos gūt pieredzi. Kādu laiku strādāju ārzemēs un nolēmu, ka vēlos tur studēt. Biju izvēlējies piecas valstis, kuras atšķiras ar dzīves un izglītības līmeni – Kanādu, Austrāliju, Norvēģiju, Dāniju un Zviedriju. Pēc tam uz lapas uzrakstīju visus katras valsts izglītības plusus un mīnusus, un sapratu, ka Norvēģijai ir daudz priekšrocību. Šobrīd studēju Oslo Universitātē, apgūstot materiālu un nanotehnoloģiju inženiera profesiju.
Godīgi sakot, nezinu, kas notiks nākotnē, nevaru pateikt, vai palikšu Norvēģijā. Pēc bakalaura grāda iegūšanas stāšos maģistrantūrā, pēc tam doktorantūrā.
- Kādas, tavuprāt, ir ārzemju augstākās izglītības priekšrocības?
- Nodarbības notiek mūsdienīgās laboratorijās. Eiropā sen saprata, ka ir ne tikai teorija un prakse, bet arī modelēšana. Pirms teorētiski aprēķinām kādu ķīmisku reakciju, pirms prakses nodarbībām, modelējām šo reakciju ar datora palīdzību.
Norvēģija ir bagāta valsts un atšķirībā no Latvijas var atļauties investēt līdzekļus zinātnē un izglītībā.
Svarīgi, ka izglītība šajā valstī ir bezmaksas, katrs students saņem valsts stipendiju, tiesa, ārzemju studentiem to uzreiz nepiešķir.
- Vai, stājoties universitātē, saskāries ar kādām grūtībām?
- Lielākas bailes bija saistītas ar norvēģu valodu, kurā notiek nodarbības. Taču, ierodoties Norvēģija, sapratu, ka varu komunicēt angļu valodā, kuru nepārzinu pārāk labi, bet daudz labāk, nekā citi universitātē studējošie ārzemnieki. Lai varētu uzsākt studijas, gadu apmeklēju universitātes organizētos norvēģu valodas kursus.
Jāsaka, studēt ir ļoti grūti. Studentiem ļoti labi jāpārzina ķīmija un eksaktās zinātnes, eksāmenu kārtošana ir sarežģīta, tie visi ir rakstveida eksāmeni, kuru katrs students kārto ar savu numuru, nenorādot vārdu, uzvārdu. Atzīme galvenokārt ir atkarīga no gala eksāmena, tādēļ mums nav parastu kontroldarbu, ir tikai ieskaites darbi vai projekti.
Ārzemnieki, kuri sākotnēji nepārvalda valodu, bakalaura grādu iegūst četru, nevis triju gadu laikā.
- Saki, lūdzu, vai Norvēģijā studenti var savienot studijas un darbu?
- Jā, sāku strādāt jau pirmajā kursā – sākumā noliktavā, pēc tam – laboratorijā. Principā, saņemot stipendiju, varētu nestrādāt, bet man tas patīk.
Viena no priekšrocībām ir tas, ka Oslo Universitātē visas lekcijas, semināri un kolokviji ir brīvi apmeklējami. Man, piemēram, labāk patīk mācīties patstāvīgi, un es to bieži daru mājās, jo visas lekcijas, uzdevumi atrodami internetā, tādēļ varu izlemt, kad mācīties – no rīta, dienā vai naktī. Varu pielāgoties darbadevēja noteikumiem.
Norvēģi šajā ziņā ir sliņķi. Viņi piedzima, kad viņiem viss bija, tādēļ vairākums tikai studē, sporto vai nodarbojas ar kādu hobiju.
- Kā Tu pieradi pie Norvēģijas kultūras un dzīves ritma?
- Kad dzīvoju Anglijā, man bija grūti, jo mūsu kultūras ir ļoti dažādas, man tur nepatika, bet Norvēģijā cilvēki vairāk līdzinās Baltijas valstu iedzīvotājiem, tādēļ šeit jūtos kā mājās. Vairākums norvēģu ārzemniekus uzņem ļoti labi, it īpaši izglītotus un vairākās valodās runājošus cilvēkus.
- Interesanti, no kā ir atkarīgs tas, vai Tu paliksi Norvēģijā vai nē, jo esi minējis vairākas šīs valsts priekšrocības.
- Protams, Latvijā ir lietas, kuras mani neapmierina, piemēram, tas, ka manis izvēlētā zinātnes joma mūsu valstī nav tik attīstīta. Šo faktu esmu konstatējis, lasot dažādus rakstus, un kāds mans draugs studē vienā no Latvijas universitātēm, tādēļ man ir priekšstats par augstākās izglītības līmeni. Tāpat nanotehnoloģiju nozare ir saistīta ar liela finansējuma nepieciešamību, tādēļ ir maz attīstīta.
Gala lēmumu par palikšanu ārzemēs nevaru pieņemt, jo esmu krievu cilvēks, Latvijā jūtos labi, man gribētos šeit dzīvot. Pēc doktora grāda saņemšanas Oslo Universitātē, par profesoru mēģināšu kļūt mūsu valstī.