KVN (JAK) Daugavpilī pastāv jau vairākus gadus – dažādās formātos, ar dažādiem organizatoriem. Jau otro gadu starp žūrijas locekļiem ir arī Daugavpils domes vicemērs Vjačeslavs Širjakovs.
Pirms Latgales čempionu līgas KVN (JAK) fināla, kurš notika mūsu pilsētā, pagājušo ceturtdien, 22. martā, portāls Gorod.lv uzdeva V. Širjakovam pāris jautājumus, kā viņš novērtē spēli KVN (JAK) Daugavpilī. Atgādināsim, ka tad vēl, vicemērs nenojauta, ka pilsētas vadība un viņš pats tai skaitā, raudās no smiekliem par jokiem, kuri būs adresēti viņam.
-Širjakova kungs, pastāstiet, Jums patīk KVN?
-Es esmu ļoti jautrs cilvēks. Bet uz šo brīdi man ir jāuzvedas atbilstoši amatam, kuru ieņemu. Man patīk pajokot, un praktiski neapvainojos, ja pajoko arī par mani. Bet KVN (JAK) neprātīgi mīlu jau vairākus gadus.
-Ko teiksiet par mūsu vietējām KVN spēlēm?
-Spēli KVN (JAK) es ļoti atbalstu, jo tā ļauj mūsu jaunatnei attīstīties. KVN (JAK) ir daudz labāka nekā parastas pasēdēšanas uz soliņiem, tā ļauj interesanti pavadīt laiku arī bez alkohola un cigaretēm, jo tiem, kas spēlē KVN (JAK), ir pavisam citas vērtības.
-Vai, Jums, ir kāda mīļākā komanda no mūsu latgaliešu?
-Visas mūsu komandas ir pelnījušas cieņu un uzslavas. Nav nekādas atšķirības, kas kādas vietas ieņems. Bet vispār, mīļākās komandas man nav, bet ir parādījušies mīļākie spēlētāji. Šie jaunie cilvēki ar harizmu, kuri māk jokot uz robežas, ko es uzskatu par visaugstāko klasi.
No piecām komandām, kuras iekļuva finālā, divas ir favorītes, trešā arī ir tuvu, bet pārējās divas ir nedaudz vājākas uz tā rēķina, ka ir tikko izveidojušās. Bet arī pēdējās iekļuva finālā, tāpēc ir malači, ka nenobijās cīnīties ar pārējam komandām, kuras spēlē KVN (JAK) jau daudzus gadus, kā līdzīgs ar līdzīgu.
-Vai var teikt, ka KVN – tas ir sports, un ka pilsētā, Jūs kūrējat visus saistītos jautājumus?
-Jā laikam, tas ir sava veida sports, ar tieksmi uz uzvaru, patstāvīgiem treniņiem, sportisko azartu un adrenalīnu.
-Un kā Jums mūsu vietējie latgaliešu joki?
-Jaunieši, protams, ir malači. Bet es runāju ar organizatoriem par to, lai tie nesaka priekšā ka jāveido joki. Bieži vien komandas sāk jokoties, nosprauž latiņu, un tu ar pārliecību gaidi no viņiem, ka joks sanāks “nāvējošs”. Bet viņi pasaka frāzi un nepabeidz, bet visa zāle ir sastingusi…
Protams, ka komandas mazliet baidās. Un tas ir saprotams, ja savā kompānijā tu esi jautrs, bet uz skatuves, daudzu skatītāju priekšā, tas viss emocionāli spiež. Bet mums ir brīnišķīgi atbalstītāji! Atceros, pagājušajā gadā, viena komanda nedaudz satraucās un viņiem sākās visādas likstas. Bet skatītāji no visa spēka viņus atbalstīja, un tas ir patīkami.
- Nu un jautājums, kuru nevar neuzdot – kā Jūs uztverat jokus par domi?
- Absolūti pozitīvi. Kļūdīties var katrs, bet nekļūdās tas kas neko nedara. Jautājums ir cits: nedrīkst atkārtoti taisīt tās pašas kļūdas. Pēc pieļautās kļūdas ir jātaisa analīze, kāpēc tas notika, un turpinājumā jāizslēdz iespēja, ka tā atkārtosies. Tāpat ir ar KVN (JAK) – ja mūs kaut kur “aizķēra”, tad vai nu komanda mums sūta sveicienus, vai arī norāda uz mūsu trūkumiem. Tas ir pilnīgi normāli, paldies viņiem par to un daudz viņiem uzvaru!
-Paldies, Jums par interviju.