Neatkarīgā iztaujā partijas liftnieku, politisko partiju apvienības Saskaņas centrs Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču.
Kāpēc liftnieku – par to šajā sarunā; kā arī par to, vai viņam ir tuvas attiecības ar valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu un kas būtu mainījies, ja Urbanovičs, dancodams pastalās, skaļā balsī dziedot tūdaliņ tāgadiņ, simtreiz atzītu Latvijas okupācijas faktu.
– Ministru kabinets pieņēmis Nacionālā attīstības plāna (2014–2020) pirmo redakciju. Vai esat iepazinies ar šo stratēģiski svarīgo dokumentu?
– Biju spiests iepazīties, jo partijas jaunie censoņi uzdeva par to simtiem jautājumu. Kad izlasīju, kļuvu dusmīgs. Aiz niknuma sasaucu kopā savus puišus un meitenes, uzdodot viņiem, lai raksta alternatīvu dokumentu.
– Kāpēc tāda attieksme?
– Tāpēc, ka es šajā dokumentā neko nozīmīgu neatradu. Viens vienīgs frāžu savirknējums. Kādreiz padomju laikos par šādiem pasākumiem teica: для галочки – ķeksītim atskaišu listē, kas nozīmēja formālu, bez rezultāta paveiktu darbu. Iespējams, valdībai kāds augsts Briseles ierēdnis pieprasīja, lai šāds plāns būtu. Latvijai nekad nav paveicies ar labu valdību, jo premjers ikreiz nāk kā nolādēts ar nolemtību, būdams pārliecināts, ka Ministru kabineta mūžs būs īslaicīgs, epizodisks. Ja valdības vadītājs ticētu, ka patiešām spēs nostrādāt 10 gadus, viņam būtu pavisam cits valsts attīstības redzējums. Tad arī Dombrovskis rēķinātos ar budžeta griešanas sekām, kuras atsitiena veidā nāks atpakaļ. Ir taču skaidrs, ka galvenais valsts labklājības kritērijs ir šeit dzīvojošie cilvēki, viņu fiziskā un intelektuālā kvalitāte. Ja tā, tad valdība visu dara aplam. Kāpēc? Domāju, ka premjers un finanšu ministrs ir gatavs augstākam karjeras pakāpienam, nepacietīgi gaidot uzaicinājumu uz kādu siltu vietiņu starptautiskajās finanšu struktūrās, kur atalgojumā saņem 30–50 tūkstošus eiro mēnesī. Tāpēc jau viņiem nav atbildības par savu valsti perspektīvā. To jūt arī Latvijas novados, kur ir tāda pati īslaicīguma sajūta – šodien tu esi, rīt vairs ne. Plus vēl atkarība no Rīgas... Spēj nu uzminēt, kura būs tā ļaužu grupa (partija), kas iedos finansējumu tev, atņemot to kādam citam. Jau tagad koalīcijas partijas braukā pa visu Latviju, angažējot populārākos un gudrākos ļaudis, kuri nabagi štuko, kam pieslieties. Cik partiju jau viņi nav nomainījuši, lai varētu strādāt savu novadnieku labā! Cilvēki ilgojas pēc ilglaicīgas perspektīvas un saprotamas sistēmas. Neviens taču neskumst pēc padomju laikiem – nē, visi grib stabilu nākotni.
– Kas būs tas tārps, ko SC mauks uz āķa, lai zvejotu vēlētājus, cīnoties par ietekmi vietvarā?
– Saskaņas centram šīs vēlēšanas nav dzīvības un nāves jautājums. Mūsu uzdevumi ir gaužām vienkārši. Tur, kur jau esam pie varas, atgādināt par padarīto, jo ir ko rādīt. SC nīcināšana ar specdienestu, visādu službu iesaistīšanu, nav vainagojusies ar panākumiem. Mums nedraud politiskā nāve. Tieši pretēji – SC vēlētāji ir visā Latvijā. Varam tiem veidot pieklājīgu piedāvājumu.
– Ko tad piedāvāsiet?
– Godīgus cilvēkus.
– Pagājušās sezonas prece! Kas gan to pirks?
– Mums ir iespēja piedāvāt savus ļaudis, godīgus un profesionālus.
– Grūti iedomāties, ka Latgalē SC neliks visu banku uz nacionālo kārti.
– Neliks. Kāpēc gan SC jāpiekarina sev kaut kādi nacionālie zvaniņi, lai pievērstu uzmanību? Tos žvadzinās koalīcijas partijas, kurām neklājas labi, piemēram, Rīgā. Mūsu mērķis ir cits – pierādīt savu profesionālo kvalitāti ilglaicīgā darbības vīzijā. Jau no maija cītīgi veidojam savu potenciālo kandidātu sarakstus, rūpīgi vētījam, runājam ar cilvēkiem. Atšķirībā no citām partijām mums ir laiks un brīvas rokas to darīt, jo SC nav uzticēti valstiski uzdevumi.
– Jūs presē paudāt, ka lielākā cīņa pašvaldību vēlēšanās būšot par Rīgu, Latgali un vispār pa perimetru.
– Vienotība ar saviem satelītiem ir viegli prognozējama. Rīgā tā noteikti izspēlēs rusofobijas kārti. Mēs jau to gaidām un paredzam savu stratēģiju iepretim viņu iecerēm. Tāpēc veidojam pārdomātas komandas un plānus, kurus reāli spēsim īstenot situācijā, kad valdība mums traucēs kā līdz šim, īpaši Rīgā.
– Paredzams, ka Rīgā sacentīsies cilvēki – zīmoli. Jūs spējat ieraudzīt kādu, Ušakova mērogam atbilstošu kandidātu no partiju nacionālā, latviskā spārna? Presē pavīdējis Daniela Pavļuta, Edgara Štelmahera un pat Jāņa Dombura vārds. Ekspolitiķis Što-kenbergs apgalvo, ka šie vīri profesionālajā kompetencē pārspējot Ušakovu.
– Tas ir kompliments Nilam. Proti, tik daudz gudru ļaužu mokās ar alternatīvas meklēšanu Rīgas mēra amatam. Ka tik nu nepaliktu iedomīgs... Tā kā Nils ir man tuvs draugs, es viņam pratīšu palīdzēt. Tomēr, atklāti runājot, nedomāju, ka pastāv reāla iespēja, ka pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām Rīgā būs cits pilsētas galva. Esmu pārliecināts, ka kompetentie, populārie un lielīgie paši atvieglos esošās Rīgas vadības darba turpināšanu. Lai arī cik skaistus un viedus ļaudis koalīcija nolīgs karā pret krievu Ušakovu, cilvēki salīdzinās – viņi jau nav muļķi.
– Pavasarī jūs prognozējāt, ka uz rudens pusi latviešu partiju politiskajā spektrā pievienošoties vismaz trīs jaunas partijas, kuras startēs, lai izmēģinātu savus spēkus uz Rīgas pašvaldības vēlēšanām. Dzērves jau klaigā un pulcējas baros... Nu, tagad stāstiet, kas no jūsu providences ir piepildījies!
– Sapratne, ka viss neiet tik labi, kā iecerēts, liek Vienotības polittehnologiem meklēt jaunus risinājumus, lai noturētos pie varas. Nepietiek ar lozungu Patrenksim krievus no Rīgas domes!. Diez vai arī rīdziniekus varēs piesaistīt, stāstot, ka valdības politika no Latvijas aizdzinusi 300 000 iedzīvotāju. Neko citu jau Vienotība nespēj likt pretī. Tāpēc prognozēju, ka tiks izdomāta kāda politiskā viltība.
– Būšot kāds krievu politprojekts. Par ko ir runa? Par slābano Lindermana mēģinājumu legalizēties politikā?
– Lindermana partija jau ir. Iespējams, būs arī t.s. labo krievu partija. Vajag taču iedēstīt nesaskaņas šo spēku nišā. Es redzu, kā daži krievu tautības žurnālisti vēlas sadarboties ar varu, cerot nopelnīt kādu amatu.
– Labi, tagad bez cenzūras – par kuriem ir runa?
– Nesaukšu nevienu vārdā...
– Kā jūs prognozējat, kad Latvijas nepilsoņi vēlēs pašvaldības? Jau gadu gadiem ar šādu prasību Latvijai mieru nedod visādi Briseles emisāri.
– Nevajag domāt, ka Briselei Latvija ir ļoti svarīga. Viņiem ir viens pīpis, kas un kad mums notiks. Galvenais, lai ievērojam savas finanšu saistības pret starptautiskajiem aizdevējiem. Latviju sodīs par šo kritēriju nepildīšanu, nevis par humanitārām problēmām un cilvēktiesību pārkāpumiem. Kā mēs te sadzīvojam – latvieši un krievi – Eiropai šis jautājums nav prioritāšu top 10 sarakstā. Ik pa brīdim jau atskanēs kāds atgādinājums par demokrātijas principiem un eiropeiskajām vērtībām, bet tie netiks izvirzīti prasību veidā kā toreiz, kad Latvija gribēja iestāties starptautiskajās struktūrās. Daudzas vajadzīgas lietas patiešām sakārtojām (īsti nesaprotot, ka tas bija svarīgi mums pašiem), bet nošmaucām nepilsoņu tiesības vēlēt pašvaldības. Eiropas Savienībai tas viss jau apnicis, un tā atmetusi ar roku: ja jau jums tik ļoti patīk, tad dzīvojat ar šādā divkopienu valstī! Laikam jau tas ir jūsu nacionālais sporta veids – tiražēt naidu tik milzīgā valstī, kurā nav pat divi miljoni iedzīvotāju. Tāpēc jautājums par cittautiešu statusu ir tikai mūsu pašu, latviešu, ziņā – atgrūst viņus vai palīdzēt tiem iegūt pilsoņu pasi. Ienākot Saskaņā, domāju, ka tā ir vienas problēmas partija. Proti, kad atrisināsim pilsonības jautājumu, varēšu iet prom no politikas. Tad sapratu, ka esmu iestrēdzis politikā uz ilgu laiku. Vēl joprojām neesam uzrakstījuši savas Laimes grāmatas pirmo lapu. Es runāju par Latvijas veiksmes stāstu, kura pirmā lapa sākas ar teikumu: Tad viņi pārstāja ķīvēties un vienojās kopīgā darbā... Kad to izdarīsim, spēsim risināt ne tikai lielus sociālekonomiskos jautājumus, bet arī konkurēt ar igauņiem, lietuviešiem un pat ar vāciešiem.
– Nu, paga, paga! Arī tai otrai pusei ir jāizturas tā, lai kāds gribētu ar viņiem vienoties kopdarbā.
– Visi ir vainīgi. Tāpēc visi ir arī nelaimīgi. Bet visvairāk vainīgi ir politiķi. Visi. Jā, arī es. Tā šos vainīgos varam meklēt vēl nākamos 20 gadus. Ebrejiem vajadzēja 40 gadus pa tuksnesi staigāt, lai tiktu vaļā no verga filozofijas, kuras augstākais piepildījums ir no verga kļūt par vergturi.
– Tagad pafilozofēsim par referendumiem. 3. augustā Valsts prezidents atkal nodeva atpakaļ Saeimai tautas nobalsošanas likuma grozījumus, kas apgrūtina referendumu ierosināšanu un sākšanu. Kādu turpinājumu šai lietai jūs prognozējat?
– Atkal SC ir pie vainas, jo ar aktīvu līdzdalību iepriekšējā vistautas nobalsošanā, uzdzina koalīcijas partijām milzīgas bailes... Domāju, ka, saskaroties ar prasību par 150 000 parakstu referenduma sākšanai, sabiedrība atskārtīs, ka palikusi bez iespējas nobalsot par svarīgiem jautājumiem. Referendums faktiski ir stopkrāns, ko tauta norauj, lai apturētu cūcīgus valdības gājienus. Turpmāk atliks vien logu dauzīšana Ministru kabineta ēkai vai Saeimas namam. Tas ir daudz bīstamāk nekā legāla gribas izteikšana. Es jau par tiem logiem un sadauzītajām mašīnām uztraucos... Ja jūs man jautāsiet, kāpēc es un Nils piesaistījāmies valodas referendumam; vai mēs sapratām, ko nodarām, es jums atbildēšu tā: mēs saglabājām iespējas runāt Latvijas krievu vārdā.