Ziziļevs: «Lai stimulē «Jūrmalu» – esam gatavi arī tam"

Sāksim ar „Daugavas” spēli Liepājā – man šķita, ka jūsu komanda spēlē kā otrais numurs un būtu tīri apmierināta ar neizšķirtu. Taču beigās uzvarējāt.

Jā, galvenais uzdevums bija šai spēlē nezaudēt, jo pēc tam mums atlika vairs tikai trīs spēles (ar „Jūrmalu”, „Gulbeni” un „Ventspili”), un mēs joprojām saglabātu vadību. Zaudējums visu sarežģītu. No vienas puses spēlējām uz neizšķirtu un pirmajās minūtēs mums gāja ļoti smagi – liepājnieki uzreiz sāka izdarīt lielu spiedienu. Tomēr kaut kā spējām izturēt tās pirmās 10-15 minūtes, un pēc tam spēle izlīdzinājās. Labi, ka 1. puslaika beigās izdevās iesist. Rezultāts 1:0 deva mums papildus spēkus un morālu pārliecību, ka „Metalurgs” nav nemaz tik briesmīgs, kā domājām. Tāpēc arī 2. puslaiku iesākām ļoti pārliecinoši, guvām otros vārtus un varējām iesist vēl pāris epizodēs. Beigās drusku, drusku atslābām un ielaidām un kļuva nervozi, tomēr labi, ka 2-3 minūšu laikā guvām trešo golu, un visiem tapa skaidrs, ka „Daugava” šoreiz uzvarēs.

Šobrīd situācija ir tāda, ka, lai jums viss neizšķirtos pēdējā kārtā pret „Ventspili”, ir jāuzvar nākamās divas spēles – pret „Jūrmalu” un „Gulbeni”. Laikam lieki teikt, ka nevēlaties atlikt visu uz pēdējo kārtu...

Šīs divas spēles līdz mačam ar „Ventspili” būs ļoti nopietnas. Varbūt kāds domā, ka „Jūrmalai” neko nevajag, taču šī komanda atrodas 5./6. vietā un paši saprotat, ka sezonas beigās visi spēlētāji, visa komanda vēlas sevi pierādīt. Un vēl jo vairāk apspēlēt komandu, kas ir titula pretendente. Domāju, ikviena komanda to gribētu. Tāpēc uzskatu, ka spēle ar „Jūrmalu” mums būs sarežģīta, jo mums derēs tikai uzvara, kamēr „Jūrmala” varēs spēlēt kā otrais numurs un, nedod Dievs, izmantosim savus momentus, kas mums liks gūt jau vairāk vārtu – tik, cik nepieciešams trim punktiem. Būs ļoti grūti. Plus laika apstākļi tagad jau ieviesīs savas korekcijas – smags laukums, kurā, iespējams, būs mazāk tehniskas spēles, bet vairāk cīņas, cīņas un vēlreiz cīņas.

Pēdējā kārtā „Daugavai” būs mačs ar „Ventspili”. 2001. un 2002. gadā Daugavpils pēdējā kārtā atņēma punktus „Ventspilij”, neļaujot tai kļūt par čempioni un palīdzot tikt pie zelta „Skonto”. Tagad laikam jūsu komanda nevēlētos atrasties ierakumu otrā pusē, proti, situācijā, ka „Ventspils” var atņemt titulu jums...

Jā, var rasties ļoti nepatīkama situācija. Protams, gribētos atrisināt jautājumu par čempionu titulu vēl līdz pēdējai kārtai.

Pats vari atcerēties 2001. gadu, kad arī piedalījies pēdējās kārtas spēlē un palīdzēji „Dinaburg” pārspēt „Ventspili” un liegt tai zeltu? „Skonto” laikam toreiz arī dažādi jūs stimulēja.

Toreiz atgriezos tieši uz to spēli no Kazaņas „Rubin” [toreiz spēlēja Krievijas 1. divīzijā – aut.piez.] un kā reizi paspēju aizvadīt pēdējo maču „Dinaburg” sastāvā. Uzvarējām ar 1:0 – mums toreiz patiešām bija laba komanda, taču palīdzēja arī laukums. Bija sniegs, laukums bija briesmīgā stāvoklī. Tā nu sanāca, ka „Ventspils” vietā par čempioni kļuva „Skonto”. Tāpēc šogad negribētos uz savas ādas izjust šādas bēdas.

Šosezon vienā spēlē zaudējāt „Jūrmalai” ar 1:6. Vai tas kaut kā ietekmēs sestdienas spēli?

Futbolā gadās tādi nelaimes gadījumi. Toreiz vārtos lidoja visas bumbas, kas tika sistas vārtu četrstūrī. Viņi uzsita 6-7 reizes, un viss sakrita iekšā. Tā gadās. Dod Dievs, lai šajā spēlē nekas tāds neatkārtotos. Visi mūsu spēlētāji atceras to spēli un noskaņojas ļoti nopietni. Centīsimies neko tādu nepieļaut.

Vai jūsu komandu nebiedēs, ja konkurenti stimulēs „Jūrmalu”, piemēram, ar naudu, lai tā visiem spēkiem pacenstos atņemt punktus?

Lūdzu, lai stimulē! Ja kādai komandai ir tāda vēlme un finanšu iespējas, lūdzu! Domāju, pasaules futbolā tādas lietas tiek praktizētas, jo tā taču nav „otra puse” [piedāvāt naudu par speciālu zaudēšanu – aut.piez.]. Tas ir normāli, ja ir bagāts klubs, kas stimulē un palīdz citai komandai. Mēs arī tam esam gatavi. Esam gatavi draudiem no visām pusēm – arī tam, ka tiesnešu brigāde varbūt varētu kaut ko... nebūt mūsu pusē. Nu, ko padarīsi.

Pēc tās 1:6 spēles „Daugava” nomainīja treneri, atlaižot Sabitovu un pieņemot Tabanovu. Tavuprāt, Tabanovs patiešām ir labāks treneris, vai arī tobrīd vienkārši kaut ko vajadzēja mainīt.

Šeit neko nevaru pateikt – kluba vadībai labāk zināms. Varbūt vadība uzskatīja, ka Sabitovs nespēs aizvest līdz čempionu titulam. Nevaru šai jautājumā neko vairāk pateikt.

Mazliet par vēsturi. Nupat uzvarējāt Liepājā, bet pirms 10 gadiem, 2002. gadā, „Liepājas metalurgs” prezidents Zaharjins veselu virkni spēlētāju, tevi ieskaitot, būtībā izmeta no komandas. Vari atsaukt atmiņā šo gadījumu?

Jā, protams, atceros. 5. kārtā nospēlējām neizšķirti 3:3 ar „Valmieru” – protams, tā spēle Liepājai nebija no labākajām... Gan 11 metru soda sitienu nerealizējām, gan salaidām trīs vārtus. Taču tobrīd no galvenās konkurentes „Skonto” atpalikām tikai par pieciem punktiem, bet vēl visa sezona bija priekšā. Tomēr prezidents Zaharjins acīmredzot uzskatīja, ka ar šo sastāvu komanda nevarēs konkurēt ar „Skonto” un viņam zaudēt punktus pret „Valmieru” bija nepieņemami. Pēc tās spēles viņš noorganizēja sapulci visai komandai un paziņoja, ka atlaiž daudz futbolistus – pat neatceros, cik.

...astoņus.

Jā, jā, jā. Un arī trenerus. Ko darīt – tādas situācijas futbolā mēdz būt.

Krietni vēlāk spēlēji Liepājas nikno pretinieku „Ventspils” rindās un trīs reizes kļuvi par Latvijas čempionu. Ja šosezon ceturto reizi kļūsi par čempioni, prieks laikam būs pat vēl lielāks, jo būsi uzvarējis ar dzimto klubu? [Ziziļevs dzimis Daugavpilī un tur arī sācis karjeru]

Jā, protams, ka būtu ļoti patīkami beidzot izcīnīt zeltu ar dzimto klubu, kuram tik daudz gadu atdots. Atceros arī 1995. gadu, kad ieņēmām 2. vietu [toreiz Daugavpils komanda saucās „Vilan-D” – aut.piez.], plus pagājušās sezonas 3. vieta, kaut arī visu sezonu cīnījāmies par čempionu titulu. Beigās mazliet pietrūka. Uzskatu, ja izdotos tagad triumfēt, uz tik labas nots varētu arī beigt karjeru... Būtu ļoti patīkami. Šādā vecumā [Ziziļevam 27. decembrī apritēs 39 gadi – aut.piez.] varētu arī beigt.

Tas jau ir izlemts?

Nezinu. Man būs 39 gadi, un kluba vadība varbūt gribēs atjaunot sastāvu.

Bet pats vēl gribētu turpināt?

Paskatīsimies. Varbūt gadiņu vēl uzspēlētu – ja būtu Čempionu līga un tā...

Starp citu, vai zini tādu faktu, ka esi vienīgais Virslīgas futbolists, kurš spēlējis arī pašā pirmajā Virslīgas turnīrā 1992. gadā?

Tiešām? Nē, nē, nezināju. Paldies par tādu informāciju!

Vēl par Latvijas izlasi. Esi aizvadījis divas spēles, taču ne kvalifikācijas turnīros. Kā uz to skaties – nebiji pelnījis spēlēt vairāk?

Var jau būt, ka katrs spēlētājs uzskata, ka ir pelnījis vairāk, taču tā ir galvenā trenera kompetence. Manas karjeras laikā manā pozīcijā bija spēcīgi konkurenti – uzvārdus nesaukšu, bet bija ļoti spēcīgi futbolisti. Plus labākajos karjeras gados spēlēju Krievijā un toreiz bija ļoti grūti tikt līdz Latvijai – pārbraucieni, pārlidojumi... Bija grūti saskaņot grafiku ar izlasi. Bija pat brīži, kad personīgi runāju ar Starkovu un teicu: „Petrovič, tā un šitā, varbūt neplāno mani ņemt, jo patiešām smagi ar tiem pārlidojumiem.” Taču nepārdzīvoju – cik sanāca uzspēlēt izlasē, tik sanāca.

Bet atceries Latvijas pārbaudes spēli ar Krieviju, kurā piedalījies? Daudz pazīstamu spēlētāju pretinieku rindās, varbūt arī ar krekliem apmainījies?

Nē, nē, nebija nekā tāda. Atceros to spēli, bija ļoti auksts, novembris. Iznācu uz maiņu – tiesa, sāpīgi zaudējām [1:3 - aut.piez.], taču bija laba spēle.

Nobeigumā vēlreiz par Virslīgu. Tā kā tu spēlēji pašā pirmajā Virslīgas čempionātā, esi spēlējis daudzus gadus un arī tagad, kur, tavuprāt, šobrīd atrodas mūsu čempionāts – ir kļuvis spēcīgāks vai vājāks?

Šobrīd, manuprāt, īpaša progresa nav. Tas viss saistīts ar finanšu krīzi, jo daudziem klubiem trūkst līdzekļu, lai uzaicinātu kvalificētus spēlētājus, spēcīgus leģionārus. Arī meistarīgi jaunie futbolisti ir vairāk izņēmuma gadījumi. Atceros, pirms pieciem un vairāk gadiem daudzi Virslīgas spēlētāji tika izlasē un iekļuva arī Eiropas čempionāta finālturnīrā, un, runājot par kopējo līmeni, arī citi spēlēja Anglijas, Spānijas, Krievijas augstākajā līgā. Uzskatu, šobrīd mūsu čempionāts nedaudz ir atdevis pozīcijas salīdzinājumā ar mūsu futbola pīķa gadiem – iespējams, 2004., 2005. gads.

Bet kāds šobrīd ir čempionāts salīdzinājumā ar pašiem pirmajiem čempionātiem 90-to gadu sākumā? Vai ir grūti tā salīdzināt?

Man jau ir grūti atcerēties. Varbūt toreiz līmenis bija zemāks, taču grūti teikt. Laukumi bija sliktāki, arī finanšu iespējas nav salīdzināmas. Fiziskā ziņā? Jā, tagad futbols ir fiziskāks – un ne tikai Latvijā, bet visur. Tagad daudz kas ir atkarīgs no fiziskās formas, izturības, spēka spēles un ne tik daudz no tehnikas. Laikam tikai „Barcelona” uz tehnikas rēķina gūst panākumus, bet pārējiem klubiem primārais ir cīņa, cīņa, cīņa. Runājot par Latviju, jāņem vērā arī klimats – sezonas sākumā spēlējam uz dažādiem mākslīgajiem laukumiem, sniegā, un tagad, sezonas beigās, atkal ir līdzīgi. Bez fizikas tādos apstākļos, protams, ir grūti.