DU Sistemātiskās bioloģijas institūta galvenais pētnieks, bioloģijas doktors Indriķis Krams iekļuvis Latvijas labāko zinātnieku desmitniekā – žurnāls „IR” piešķīris viņam trešo vietu šajā sarakstā.
Žurnāls izveidojis 10 labāko Latvijas zinātnieku sarakstu, kuru publikācijas ir atrodamas starptautiski atzīto publikāciju datu bāzē „Web of Science” un kuri kopš 2007. gada ir visbiežāk citēti citu pētnieku darbos. Sarunā ar portālu Gorod.lv bioloģijas doktors ne tikai pastāstīja, kas jādara, lai tiktu iekļautam minētajā sarakstā, bet arī minēja pašreiz aktuālās problēmas.
- Krama kungs, pastāstiet, lūdzu, kā Jums izdevās tikt iekļautam 10 labāko Latvijas zinātnieku sarakstā?
- Savus darbus „Wes of Science” publicēju kopš 1996.gada. Lai publicētos, jābūt labai izglītībai, ja esi pievērsies zinātnei, ir vienkārši jāstrādā un viss notiks. Pirmajā trijniekā ir Latvijas labākie zinātnieki, taču, piemēram, Igaunijā ar šādiem rezultātiem mēs nebūtu pirmajā trijniekā. Mēs nebūtu pirmajā trijniekā arī Šveicē vai Somijā, Dānijā vai Vācijā. Īstenībā, pirmais trijnieks nav slikts – cilvēki veiksmīgi strādā un viss ir labi, arī Igaunijā uz kopējā fona es būtu labs zinātnieks, bet trešo vietu neiegūtu. Varat iedomāties, ja pirmais trijnieks kaimiņvalstīs tiktu atzīts par vidējo līmeni, kāds būtu pārējo vietu zinātnieku līmenis?
- Kā Jūs vērtējās esošo situāciju?
- No vienas puses, ir ļoti patīkami apzināties, ka esmu pirmajā trijniekā, bet no otrās puses tas nozīmē, ka mūsu izglītības un zinātnes sistēmai nepieciešamas tūlītējas stingras reformas. Jo mana trešā vieta liecina par to, kādā līmenī atrodas mūsu zinātne, tas ir savstarpēji saistīts.
- Pastāstiet, lūdzu, ko Jums nozīmē zinātne.
- Zinātne ir dinamisks process, kuram jāseko līdzi katru dienu – tik liela informācijas daudzuma nav nevienā citā jomā, ja nu tikai spiegiem! Informācijas daudzums ir tik liels, ka, ja tu neko nedari vai atrodies vidējā līmenī, rodas ievērojams atpalikums no notiekošā... Atgriežoties Latvijā no Igaunijas, apmeklēju gan Daugavpils, gan Latvijas Universitāti, un godīgi sakot, piedzīvoju šoku. Cilvēki ir pašpārliecināti, viņi uzskata, ka viss ir labi, bet es redzu, ka mēs atpaliekam zinātnes attīstībā, esam ārā no šī procesa, kas tiek saukts par zinātni.
Kādam varētu rasties jautājums – kāpēc cilvēki nodarbojas ar zinātni, kāda no tās jēga? Tiešā veidā no zinātnes nav nekādu labumu – nedz kilogramos, nedz kādos citos mērījumos, tomēr zinātne rasa atmosfēru, kurā aug jaunieši, studenti. Un, kad trūkst zinātnes atmosfēras, trūkst arī augstākās izglītības kvalitātes. Zinātniskajam priekšstatam par pasauli jāieinteresē cilvēki.
- Krama kungs, Jūs minējāt vārdu „reforma”, skatiet, lūdzu, Jūsuprāt, ko vajadzētu mainīt mūsdienu izglītības sistēmā?
- Manuprāt, to ir viegli paskaidrot – atceros, ka pirms 10 gadiem Ķegumā tika ielikts jauns ceļa segums. Tā gadījās, ka Padomju savienības pastāvēšanās beigās pārtrauca būvēt ceļus un kādus 15 gadus likās, ka šī nozare mirst. Pēc Latvijas Republikas neatkarības iegūšanas 7-8 gadiem Ķegumā tika ielikts jauns ceļa segums – tas nokalpoja 6 mēnešus, un parādījās bojājumi, kas liecina par to, ka cilvēki, kuri ieklāja šo segumu, neprata to izdarīt kvalitatīvi. Zinātnē notiek tas pats – it kā tā ir, taču pēc dažiem mēnešiem rodas jautājums, kur tā ir, kāpēc netiek ievietotas publikācijas „Web of Science”?
Manuprāt, nav nepieciešams izgudrot ko jaunu zinātnē – mums apkārt atrodas ļoti ietekmīgas valstis, kuras zinātnē daudz ko sasniegušas, somi pārņēmuši zviedru pieredzi, igauņi – somu, laiks arī mums mācīties no igauņiem, kuri šajā ziņā ir 30.pasaulē. Latvijā izglītības reformas noslēdzās 1995.-1996.gadā, bet Igaunijā tās notiek katru gadu.
- Sakiet, ar ko atšķiras tas, kas tika darīts Latvijā un Igaunijā?
- Igauņi darīja tā – pēc neatkarības atjaunošanas igauņi nolēma, ka viņi nedrīkst būt sliktāki par kaimiņiem, savādāk, kā viņi komunicēs? Tāpēc būvēja labus ceļus, bet zinātnē tika ieviests kritērijs – zinātniskai publikācijai jābūt „Web of Science”. Nolēma strādāt tā, kā to dara somi. Kādus trīs-četrus mēnešu Igaunijā bija daudz neapmierināto, tomēr vēlāk arī viņi sāka strādāt, ņemot vērā labākos pasaules standartus. Savukārt mēs 20 neatkarības gados līdz tam neesam nonākuši. Igauņi nekad sevi nemāna, runā pat par nepatīkamām lietām, bet Latvijā mēs atļaujamies nepabeigt uzsākto un būt apmierinātiem ar to, kā viss notiek.
- Tas varētu būt saistīts ar dažādām mentalitātēm?
- Nē, manuprāt, mums par to „jāpateicas” mūsu politiķiem, kuri aizsāka jaunas politiskās tradīcijas, turklāt, vēl ir oligarhi, kuri vēlas uzspiest savu redzējumu. Uzskatu, ka mūsu politiķi nespēja pareizi izmantot neatkarības atgūšanu un netika galā ar saviem pienākumiem. Tādēļ zinātne un laba izglītība valstij nav vajadzīgas.
Latvija ir stipri atpalikusi zinātnes attīstībā arī tāpēc, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas tika pasludināts, ka vairākiem Zinātņu akadēmijas institūtiem jābūt pievienotiem universitātēm, tomēr nebūt tajās iekļautiem. Akadēmijas zinātniskais potenciāls netika izmantots universitātēs.
- Šobrīd daudz tiek runāts par to, ka izglītības kvalitāte nav tik laba, kā agrāk, skatiet, lūdzu, kas pietrūkst, lai par to ne tikai runātu, bet arī kaut ko darītu lietas labā?
- Jā, par to tiek runāts, un tiek turpināts melot. Tiek runāts, ka reformām jābūt savādākam. Kā tas ir savādāk? Vai esam kāda atsevišķa planēta? Tas jādara tāpat, kā visi pārējie, un Ķīļa kungs dara to pēc iespējas labāk, pēc labi attīstītu valstu parauga. Latvijas problēma saistīta ar to, ka mēs cenšamies no jauna izgudrot riteni un pielāgot to sev, bet zinātne taču eksistē pasaules mērogā un izglītība arī.
