Latvijā trūcīgas personas statuss pērn decembrī bija piešķirts 109 595 cilvēkiem. Tas nozīmē, ka 5 procenti Latvijas iedzīvotāju ik mēnesi saņem finansiālu palīdzību no savas pašvaldības.
Visticamāk, trūcīgo personu Latvijā ir vairāk, jo daļai trūkumā nonākušo pabalsts tiek atteikts un daļa iedzīvotāju ir par lepnu, lai dotos uz pašvaldību ar izstieptu roku.
Iepriekšējā gada decembrī trūcīgas personas vai ģimenes statusā bija par 50,5 tūkstošiem mazāk nekā 2012. gada sākumā. Šī ziņa aizskāra daudzus iedzīvotājus, jo īpaši tos, kuriem šis statuss tika atteikts.
«Manuprāt, vajag paskaidrot iemeslu! No 1. jūlija vieglā automašīna ģimenē ir iemesls, lai atteiktu trūcīgas ģimenes statusa piešķiršanu, jo, redz, automašīna, neatkarīgi no modeļa un izlaiduma gada, ir luksusa prece. Tāpēc arī samazinās nevis trūcīgo skaits, bet gan tie, kuriem atsaka statusa piešķiršanu!» sašutis www.nra.lv lasītājs.
Neatkarīgā jau rakstīja par Oksanu Backāni, kura traģiskā nelaimē Zviedrijā zaudēja vīru un tēti trīs gadus vecai meitiņai. Viņa pašlaik mīt Preiļos – dzīvoklī, kas tika nopirkts par Ivara nopelnīto naudu pavisam īsi pirms viņa nāves. Oksanai ar meitiņu nekā cita bez šī dzīvokļa nav – ne automašīnas, ne darba, ne ienākumu. Nav arī trūcīgā vai vismaz maznodrošinātā statusa, kas ļautu saņemt palīdzību no pašvaldības. Atbalsts liegts, jo Backānu ģimene Preiļos dzīvojot vien mēnesi, kas esot krietni par maz, lai varētu pretendēt uz maznodrošinātā statusu. Darba pagaidām neesot, jo darba birža piedāvājot viņai traktorista, galdnieka, mežstrādnieka vakances.
Pērn gada vidū tika grozīti MK Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu, kas pieļāva uz trūcīgā statusu pretendēt arī tiem, kuriem pieder nekustamais īpašums, tiesa, ar noteikumu, ka ģimene tajā ir deklarēta un ka tas ir vienīgais īpašums. Taču iepriekš MK noteikumos ietvertā norma, kas atļāva trūcīgām personām vizināties ar personisko automašīnu, motociklu vai citu transporta līdzekli, tika svītrota. Tā vietā katra pašvaldība pati var noteikt kustamos un nekustamos īpašumus, kas nav šķērslis trūcīgā statusa saņemšanai. Līdz ar to ir pašvaldības, kas noteikušas, ka trūcīgajam nedrīkst piederēt ne mašīna, ne mazdārziņš, savukārt citās pašvaldībās trūcīgais var būt arī 10 un vairāk hektāru zemes īpašnieks.
Vislielākais trūcīgo personu īpatsvars pērn bija Riebiņu novadā – tur pašvaldības finansiālu atbalstu saņem vairāk nekā puse novada iedzīvotāju. Vismazāk trūcīgo ir Mārupes novadā – vien 3% no Mārupē dzīvojošajiem. Mārupes pašvaldība atzinās, ka pērn trūcīgā statuss tika liegts 12 personām, bet citas Neatkarīgās aptaujātās pašvaldības šādu informāciju neapkopo vai neatklāj.
Aptaujājot 14 pašvaldības, Neatkarīgā secināja, ka lielākā daļa novadu pašvaldību automašīnu, motociklu, garāžu vai lauksaimniecības zemi pāris hektāru plašumā laukos vai pāris simtu kvadrātmetru lielumā pilsētā par šķērsli trūcīgās personas statusa saņemšanai tomēr neuzskata. Atšķiras zemes platības lielums, kuru katra pašvaldība uzskata par pieņemamu pabalsta saņemšanai (no 0,06 hektāriem līdz vairāk nekā 10 hektāriem), un automašīnas lietošanas ilgums – proti, cik ilgi tā ir bijusi ģimenes īpašumā, piemēram, Gulbenes novadā tie ir vismaz pieci gadi, Krāslavas, Carnikavas novadā vismaz 2 gadi, Bauskas novadā – viens gads, Tukuma novadā – 3 mēneši. Rīgā, papildus laika ierobežojumam, uz trūcīgas personas pabalstu nevar cerēt, ja ģimenes īpašumā ir automašīna, kas ir jaunāka par 10 gadiem.
Līdz ar to vienā pašvaldībā trūcīgas personas īpašumā var būt arī jauns glauns Mercedes, bet citā pirms gada pirkts 20 gadu vecs Opel ir svarīgākais arguments, kas neļauj saņemt pašvaldības palīdzību.
Mārupes novada domes Sociālā dienesta vadītāja Una Putniņa Neatkarīgajai stāstīja, ka Mārupē trūcīgā statusu neliedz gūt arī tiem, kuriem pieder viens neapbūvēts zemesgabals platībā līdz 600 m2, kas tiek izmantots kā sakņu dārzs. «To esam noteikuši, jo pēc pieredzes redzam, ka mazdārziņi iedzīvotāju kategorijai, kas visādi citādi varētu pretendēt uz trūcīgā statusu, ir aktuāli. Līdzšinējā praksē nav bijis citu tipisku gadījumu, kas radītu nepieciešamību ieviest vēl citus papildu nosacījumus,» sacīja U. Putniņa.
Savukārt Ķekavā strikti vadās pēc attiecīgiem MK noteikumiem. «Šos principus esam iestrādājuši pašvaldības Sociālā dienesta saistošajos noteikumos. Citu atsevišķu noteikumu jeb nosacījumu nav, izvērtējot sociālo statusu,» rezumēja Ķekavas novada Sociālā dienesta darbiniece Ligita Bane.