Diemžēl pēdējā laikā no Daugavpils iedzīvotājiem var dzirdēt, ka mūsu pilsētā nav, kur pavadīt laiku un ko parādīt viesiem, kuri ierodas no citām pilsētām un valstīm. Vai tas atbilst patiesībai? Jaunās oriģinālās kafejnīcas-veikala „Sāta” vadītāja Jeļena Ivanova atradusi atbildi uz šo jautājumu.
Jeļena, pastāstiet, lūdzu, kā Jūs sākāt nodarboties ar biznesu, kā radās šīs kafejnīcas-veikala ideja?
Tā ir pirmā mana šāda veida pieredze, tā gadījās, ka es reģistrējos NVA kā bezdarbniece, man piedāvāja piedalīties Eiropas projektu konkursā, paskaidroja projekta noteikumus, un es nolēmu pamēģināt.
Jeļena, vai Jūs bijāt domājusi pirms dalības projektā par to, ko varētu uzsākt Daugavpilī?
Jā, bija gadījums, mani apciemoja viesi no Krievijas un, pastaigājoties pa mūsu pilsētu, viņi man jautāja – kur var redzēt mazu daļiņu no Latvijas? Kamēr viņi nenonāca Vecrīgā, nespēja sajust mūsu valsts kolorītu. Tāpēc man radās doma, ka Daugavpils neatspoguļo Baltijas valstu īpatnības, un es nolēmu šo ideju izmantot projektā, sāku pētīt dažāda veida literatūru.
Pastāstiet, lūdzu, kāda veida literatūrai Jūs pievērsāt uzmanību?
Tās bija grāmatas par kulinārijas mantojumu, par kultūru un vēsturi, apmeklēju arī dažādas interneta mājas lapas. Svarīgi iedziļināties un saprast vēsturi, kāpēc Latgale ir Latgale, nevis Kurzeme un Vidzeme, kas ietekmēja sadzīves kultūras izveidi. Pirmā doma bija kafejnīcas noformējumā izmantot linu aizkarus, imitēt akmeni, taču sapratu, ka tas nav raksturīgs Latgales kultūrai. Mūsu reģionā tipiski šim nolūkam izmantot mežģīnes un izšuvumus.
Jeļena, kā Jūs pati vērtējat, vai kafejnīcas interjerā izdevās atspoguļot latgaliešu kolorītu?
Manuprāt, izdevās, kafejnīcas pirmajās darba dienās to apmeklēja sievietes vecumā, viena latgaliete pat apraudājās, jo tas viss lika atcerēties bērnību. Vēlāk viņa uzdāvināja mums lina salvetes, cita sieviete – puķes un plauktiņus. Vārdu sakot, viņas bija pateicīgas par ko, ko mēs paveicām. Turklāt griezāmies pēc palīdzības pie vietējiem amatniekiem, kuri bija ļoti atsaucīgi un palīdzēja papildināt mūsu kafejnīcu-veikalu ar dažādiem izstrādājumiem.
Pastāstiet, kādu pircēju varētu ieinteresēt Jūsu pakalpojumi?
Mēs orientējamies gan uz vietējiem iedzīvotājiem, gan uz pilsētas viesiem. Neskatoties uz to, ka bieži vien tūristi atzīstas, ka to pašu var iegādāties arī mājās, viņi pērk mūsu piedāvātās preces. Cenšamies pastāstīt tūristiem par mūsu novadu, bet grupām, kuras jau iepriekš sazinās ar mums, uzklājam pusdienu galdu saskaņā ar Latgales tradīcijām. Īstenībā mēs piedāvājam dažāda veida pakalpojumus – varam organizēt svētkus gan kafejnīcā, gan ārpus tās, piedāvājam mājas cepumus, pieņemam pasūtījumus, pie mums var iegādāties vietējo amatnieku izstrādājumus.
Atgriežoties pie sarunas sākuma, sakiet, ar kādām grūtībām bija nācies saskarties, uzsākot uzņēmējdarbību Daugavpilī?
Izņemot to, ka esmu iesācēja biznesā, grūtības sagādā daudzu dokumentu aizpildīšana un noformēšana, kā arī tas, ka jāmācās no savām kļūdām. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mūsu pilsētā nav kafijas dzeršanas tradīcijas, cilvēki nemēdz tāpat vien satikties kādā kafejnīcā un padzert kafiju – tas sagādā grūtības.
Vai Jūs saņemat kāda veida atbalstu?
Bizness nav liels, daudz ko daru pati, tomēr saņēmu arī palīdzību – palīdz Nodarbinātības valsts aģentūra, sniedzot konsultācijas, sadarbojos ar Biznesa inkubatoru, kurš organizē ekskursijas. Biju aizbraukusi uz Lietuvu, uz Rīgu, lai smeltos iedvesmu un jaunas idejas.
