14.februārī Lindermana partija „Par dzimto valodu!” griezās pie „Saskaņas centra” ar ierosinājumu apvienot abas partijas, jo ir pārliecināta, ka krievvalodīgo vēlētāju vairākums gribētu nobalsot par vienotu šo divu partiju sarakstu.
Pēc minētās situācijas komentāriem portāls Gorod.lv vērsās pie Dmitrija Oļehnoviča, kurš paziņoja sekojošo:
„Jautājums ir sarežģīts un ļoti interesants. Pirmkārt, jāņem vērā, ka tā ir normāla politiskā cīņa, kas nav nekas oriģināls. No otrās puses, šīs darbības varētu raksturot ar vārdiem „revolūcijai ir sākums, bet nav beigu”. Lindermans ir izdevīgs visiem politiskajiem spēkiem, sākot ar kreisiem radikāļiem un beidzot ar labējiem radikāļiem, kurus viņš pārstāv. Lindermana ierosinājums šajā gadījumā vērtējams kā mēģinājums atgādināt par sevi. Manuprāt, šādām partijām nepārtraukti jāatrodas masu mediju uzmanības lokā, jāpanāk, lai par tām runātu.
Grūti spriest, vai šī organizācija ir partijas „Vienotība” projekts, bet partiju „Saskaņas centra” un „Par dzimto valodu!” stratēģiskā koalīcija nav iespējama. Neskatoties uz sadarbības elementiem, kuri bija vērojami parakstu vākšanā par referenduma par krievu valodu rīkošanu, un līdzīgiem klupšanas akmeņiem, skaidrs, ka spēle notiek ļoti šaurā politiskā laukumā, kur spēlē arī PCTVL, „Gods un kārtība” un citas organizācijas, un visām partijām vietas nepietiek.
No otrās puses, būtu pareizi teikt, ka partijai „Par dzimto valodu!” nav savas stingras ideoloģijas. Ir savi momenti – jautājums par nepilsoņiem, par krievu valodas statusu, par Latgales autonomiju, un tam visam nepieciešami PR gājieni, kuri arī tika realizēti. Manuprāt, Lindermans nebija gatavs tam, ka Ušakovs teiks „jā”.
Vai iespējama šo divu partiju sadarbība? Pēc manām domām, pilnīgā kooperācija šobrīd nav iespējama. No citas puses, jāņem vērā, ka Lindermana organizācijā ir interesanti, izglītoti, inteliģenti cilvēki, piemēram, Illarions Girs un Berdņikova kungs, kuri tiešām iesaistās interesantā politiskajā spēlē, nedomājot par varu, bet vēloties izprast attīstības iespējas vai veikt politisko modelējumu.
Jāatzīmē, ka pašvaldību vēlēšanas neparedz spilgti izteiktu politisko cīņu – Latvijā šajā ziņā ir izņēmums. Redzams, ka lielākajai daļai partiju dominē nesaimnieciskie jautājumi, atšķirībā no citiem jautājumiem. Saprotams, ka spekulēt ar to ir daudz vieglāk, nekā strādāt, lai uzlabotu konkrētās pašvaldības iedzīvotāju dzīves kvalitāti un tas, manuprāt, ir suverenās Latvijas politisko reāliju aplama izpausme”.