Jaunais pāvests sāk darbu

Argentīnā viņa vārds ir izskanējis saistībā ar sadarbību pagājušā gadsimta 70. gados ar militāro režīmu, tomēr nav pārliecinošu pierādījumu, kas ļautu apšaubīt garīdznieka reputāciju.

Līdzsvars

Tuvākajās dienās Franciska laika plānojums būs saspringts. Viņam ir jāsāk savu Vatikāna palīgu iecelšana, jātiekas ar kardināliem, mediju pārstāvjiem un ticīgajiem. Ir arī plānota tikšanās ar savu priekšgājēju Benediktu XVI.

Īpašu uzmanību jaunais pāvests ir piesaistījis ar savu pieticību un rūpēm par atbalstu mazāk turīgajiem. «Mēs dzīvojam visnevienlīdzīgākajā pasaules vietā, kurā ir bijis vislielākais izaugsmes lēciens, taču vismazāk darīts ciešanu mazināšanā,» viņš sacīja 2007. gadā. «Nevienlīdzīga resursu sadale turpina pastāvēt, radot sabiedrisko grēku, kas kliedz pret debesīm un tik daudziem mūsu brāļiem ierobežo iespējas dzīvot pilnīgāku dzīvi.» 2001. gadā, kad toreizējais katoļu baznīcas galva Jānis Pāvils II viņu iecēla par kardinālu, Horhe Mario Bergoljo argentīniešus aicināja netērēt naudu lidmašīnas biļetēm, lai klātienē Vatikānā vērotu šo ceremoniju, un tā vietā mudināja viņus naudu, ko viņi atvēlētu ceļojumam, ziedot nabadzīgajiem.

H. M. Bergoljo ir dzimis 1936. gadā. Par jezuītu mācītāju viņš kļuva 32 gadu vecumā. Gandrīz dekādi iepriekš viņš smagas elpceļu slimības dēļ bija zaudējis vienu plaušu un pārtraucis ķīmijas studijas. Par spīti salīdzinoši vēlajam garīdznieka karjeras sākumam, jau pēc četriem gadiem viņš bija kļuvis par savas vietējās jezuītu kopienas vadītāju, savukārt 1998. gadā tika iecelts par Buenosairesas arhibīskapu.

2009. gadā viņš piesaistīja plašu uzmanību, kritizējot bijušā Argentīnas prezidenta Nestora Kirhnera, pašreizējās prezidentes Kristīnas FernandesasKirhneres vīra, valdību. Viņš tolaik paziņoja, ka ir «amorāli, nelikumīgi un netaisnīgi» ļaut palielināties nevienlīdzībai sabiedrībā. «Tā vietā, lai novērstu nevienlīdzību, izskatās, ka viņi ir nolēmuši to vēl vairāk palielināt,» viņš toreiz sacīja. «Cilvēktiesības pārkāpj ne tikai terorisms, represijas vai slepkavības, bet arī netaisnīgas ekonomiskās struktūras, kas izraisa milzīgu nevienlīdzību.»
Francisks tiek vērtēts kā konservatīvs garīdznieks, līdz ar to viņa laikā nav gaidāmi radikāli pavērsieni baznīcas oficiālajā nostājā. Taču viņam ir salīdzinoši pragmatisks skatījums uz kontracepciju – viņš ir izteicies, ka tā var tikt izmantota slimību izplatības ierobežošanai. Tāpat viņš ir starpkonfesiju dialoga atbalstītājs. Viņā tiek saskatīts arī potenciāls reformēt Vatikāna birokrātiju, norāda BBC. «Viņš pēc rakstura ir mērens, un viņš neapšaubāmi ir spējīgs uz nepieciešamajiem baznīcas atjaunotnes darbiem, nesperot soļus nezināmajā,» saka viņa biogrāfe Frančeska Ambrogeti. «Viņš būs līdzsvarojošs spēks. Viņš uzskata, ka baznīcai ir misionāra uzdevums, ka ir jātiekas ar cilvēkiem, jābūt aktīviem – baznīcai ir nevis ticības regulētājas, bet gan veicinātājas loma.»

Netīrā kara pēdas

Franciska ievēlēšana vēlreiz ir likusi pievērst uzmanību arī jautājumiem par Argentīnas katoļu baznīcas sadarbošanos ar militāro diktatūru, klusēšanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un līdz ar to – līdzatbildību. No 1976. līdz 1983. gadam ar Argentīnas militārās huntas ziņu tika nogalināti un nolaupīti daudzi cilvēki, ko režīms tā dēvētā Netīrā kara laikā uzskatīja par kreisi noskaņotiem un tāpēc naidīgiem. Jāatzīst, ka detalizētu liecību par baznīcas sadarbību ar režīmu gan ir visai maz. Dokumenti, kas stāsta par tiem laikiem, ir iznīcināti vai pazuduši, bet daudzi no upuriem ir gājuši bojā. Kā norāda laikraksts The Guardian, morālā jābūtība – iebilst pret netaisnību – ir skaidra, taču dzīves realitāte daudzus cilvēkus nostādīja pelēkajā zonā. Tie, kuri izteica savu viedokli, nereti tika pasludināti par nevēlamiem elementiem. Neskatoties uz risku, daudzi pret esošo kārtību toreiz iebilda – viņu vidū bija arī mācītāji un bīskapi –, un par to viņiem nācās samaksāt dārgu cenu. Tiem, kuri klusēja, bija jāsadzīvo ar savu sirdsapziņu, dažkārt arī ar apsūdzībām, kas tiek izskatītas tiesā. Taču kopumā Argentīnas katoļu baznīcai diktatūras laiks ir bijis tik apkaunojošs, ka pērn tā publiski atvainojās par nespēju iebilst valdošajiem ģenerāļiem. «Vēlamies Dieva priekšā nožēlot grēkus par visu slikto, ko esam darījuši,» bija teikts Argentīnas bīskapu konferences paziņojumā.

Tagadējais pāvests Francisks laikposmā no 1973. līdz 1979. gadam bija Jezuītu ordeņa vadītājs. Tādējādi arī viņš bija daļa no baznīcas hierarhijas, kas valdību faktiski atbalstīja un savos oficiālajos paziņojumos pilsoņus aicināja būt patriotiskiem.
Galvenie pārmetumi, kas adresēti H. M. Bergoljo, ir saistīti ar divu jezuītu mācītāju nolaupīšanu – viņus 1976. gadā sagūstīja jūras spēku karavīri un turēja necilvēcīgos apstākļos. Mācītāji bija sludinājuši graustu rajonos, kas bija politiski riskanta rīcība. Dzirdamākais garīdznieka apsūdzētājs ir žurnālists Orasio Verbinskis. Viņš ir sarakstījis grāmatu Klusums, kurā apgalvots, ka

H. M. Bergoljo atsauca ordera atbalstu abiem mācītājiem, kuri atteicās pārtraukt graustu rajonu apmeklējumus. Mācītāji ieslodzījumā pavadīja piecus mēnešus, un viens no viņiem pirms savas nāves ir sniedzis informāciju O. Verbinska grāmatas tapšanā, bet otrs ir atteicies par šiem notikumiem runāt.

Baznīcas uzticamības atjaunotājs

H. M. Bergoljo grāmatu ir nodēvējis par neslavas celšanu un uzsvēris, ka viņš, gluži otrādi, darbojies aizkulisēs, lai glābtu šo un citu garīdznieku dzīvību. Kādam disidentam, kurš ārēji bijis līdzīgs H. M. Bergoljo, viņš esot iedevis savus personu apliecinošus dokumentus, lai tas varētu aizbēgt no valsts.

Argentīnā ir daudz cilvēku, kas H. M. Bergoljo uzskata par varoni. Netrūkst arī tādu, kuri ir skeptiski par viņa skaidrojumiem saistībā ar savu darbību militārās diktatūras laikā. Taču ir arī tādi, kuri nevēlas ilgāk vairs kavēties pie šī Argentīnas un tās katoļu tumšā vēstures posma. Viņi uzskata, ka H. M. Bergoljo ir ieguldījis daudz pūļu, lai palīdzētu dziedēt tā laikposma radītās brūces un atjaunot katoļu baznīcas hierarhijas autoritāti sabiedrībā.

«Kā arhibīskaps viņš šajā ziņā saskārās ar milzīgu uzdevumu – viņš pats arī tika apsūdzēts par sadarbību ar režīmu, bet viņš šīs apsūdzības noraidīja un beigās tika attaisnots,» stāsta Deitonas universitātes teologs Ramons Lusaraga. «Ja viņš spēja atjaunot baznīcas uzticamību Argentīnā, viņš spēs tikt galā arī ar skandāliem, kuros baznīca ir iesaistīta visā pasaulē. Viņš zina, kā savienot cilvēkus.