Gibraltāra statusa jautājums kārtējo reizi sarežģījis Spānijas un Lielbritānijas attiecības.
Madride neslēpj savu nodomu izdarīt spiedienu uz šīs teritorijas varas iestādēm un iedzīvotājiem cerībā novērst vēsturisko netaisnību – Gibraltāra nokļūšanu Lielbritānijas pārvaldībā. Savukārt Londona uzsver savu gatavību aizstāvēt Gibraltārā dzīvojošos Lielbritānijas pilsoņus un paudusi gatavību vērsties Eiropas tiesās. Eiropas Komisija brīdinājusi Spāniju, ka tai nevajadzētu uzkurināt kaislības, un solījusies izlemt, vai ES dokumentiem atbilst Madrides iecerētā nodokļa iekasēšana par Spānijas un Gibraltāra robežas šķērsošanu.
Šogad aprit tieši 300 gadu kopš Utrehtas miera līguma parakstīšanas un Gibraltāra kļūšanas par Lielbritānijas koloniju. Vēlāk šīs nelielās teritorijas statuss vairākkārt mainīts, pašlaik Gibraltārs ir Lielbritānijas aizjūras teritorija ar savu pašpārvaldi un likumiem, kas atšķirīgi no Lielbritānijas likumiem, un pārliecinošs vairākums no 30 000 šīs teritorijas iedzīvotāju neuzskata par nepieciešamu šo statusu mainīt. Citādās domās ir Spānija, kuras ārlietu ministrs Hosē Garsija Margaljo pagājušās nedēļas nogalē laikrakstā ABC publicētā intervijā paziņojis, ka «rotaļu laiks ir pagājis» un turpmāk Gibraltāra valdībai būs nopietnāk jāieklausās Spānijas likumīgajās prasībās.
Par pašreizējā konflikta galveno iemeslu Spānijas amatpersonas nosaukušas Gibraltāra varas iestāžu nerēķināšanos ar spāņu zvejnieku interesēm. Proti, netālu no Gibraltāra lidostas pagājušomēnes tika uzsākta jauna mākslīgā rifa būve – Vidusjūrā jau nogremdēts aptuveni 70 tonnu dzelzsbetona, kas, pēc Gibraltāra varas iestāžu domām, kalpos kā patvēruma vieta zivju bariem. H. Garsija Margaljo atgādinājis, ka Utrehtas līgums nedod Lielbritānijai tiesības uz Gibraltāra teritoriālajiem ūdeņiem un mākslīgā rifa izveidošana bez saskaņošanas ar spāņu zvejniekiem kaitē viņu interesēm. Jau jūlija nogalē Spānijas robežsargi sāka izmantot tiesības kontrolēt automašīnas, kas šķērso Spānijas un Gibraltāra sauszemes robežu.
Līdz ar to cilvēkiem, kuri vēlējušies nokļūt Gibraltārā vai izbraukt no tā, nācies rindās pavadīt pat sešas vai septiņas stundas. Taču tie ir tikai ziediņi, salīdzinot ar ministra solītajiem nākamajiem Madrides soļiem. Viņš paziņojis, ka turpmāk par robežas šķērsošanu tikšot iekasēta 50 eiro nodeva (šī nauda nonākšot palīdzības fondā no Gibraltāra patvaļas cietušajiem zvejniekiem), Spānija vairs neļaus izmantot savu gaisa telpu lidaparātiem, kas dodas uz vai no Gibraltāra. Tāpat H. Garsija Margaljo draudējis, ka Spānijas nodokļu dienests pastiprināti pārbaudīs tos Gibraltāra iedzīvotājus, kuriem pieder nekustamais īpašums Spānijā, solīts mainīt likumdošanu, lai Gibraltārā aktīvajiem tiešsaistes azartspēļu operatoriem nāktos izmantot Spānijas serverus un nodokļus maksāt šajā valstī, kā arī tikšot noteikts aizliegums Gibraltārā ievest dzelzsbetonu un citus materiālus, no kuriem iespējams būvēt mākslīgos rifus.
«Šādas lietas ir ierasts dzirdēt no Ziemeļkorejas, nevis partnera Eiropas Savienībā. Kaut ko līdzīgu mēs jau pieredzējām Franko valdīšanas gados pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču cerējām, ka šāda politika vairs neatgriezīsies,» radiostacijai BBC sacījis Gibraltāra valdības vadītājs Fabiāns Pikardo. Lai gan viņš apsūdzējis Spānijas ministru «ieroču žvadzināšanā», tomēr arī pats nav atturējies no kārdinājuma atgādināt par Folklendu karu, ko savulaik izprovocēja Argentīna. Intervijā avīzei The Times F. Pikardo arī lūdzis britu kara flotes palīdzību, norādot, ka pretējā gadījumā Gibraltāra teritoriālajos ūdeņos saimniekojot spāņu krasta apsardze. Jāpiebilst, ka šis lūgums jau atradis dzirdīgas ausis Apvienotās Karalistes Neatkarības partijā (UKIP) – tās līderis Naidžels Feredžs arī mudinājis Lielbritānijas valdību ciešāk integrēt Gibraltāru Lielbritānijā.
Laikraksts The Globe And Mail gan norāda, ka to nebūt nevēlas vairums Gibraltāra iedzīvotāju, kuri guvuši maksimālu labumu no plašākas autonomijas un iespējas pašiem apstiprināt savu nodokļu likumdošanu. Faktiski Gibraltārs ir viena no retajām vēl palikušajām Eiropas nodokļu paradīzēm – banku un tiešsaistes azartspēļu centriem. Aptuveni 2500 jeb 10% no darba spējīgajiem teritorijas iedzīvotājiem ir nodarbināti tieši interneta azartspēļu biznesā. Vēl pirms 20 gadiem 60% no darba vietām Gibraltārā bija saistītas ar militāro nozari, taču, kopš Lielbritānija 1991. gadā izveda lielāko daļu sava kontingenta, šis skaitlis sarucis līdz 6%. «Atšķirībā no Spānijas Gibraltārs spēj ne tikai nodrošināt darba vietas saviem iedzīvotājiem – ik dienu strādāt uz šo teritoriju dodas aptuveni 10 000 spāņu,» raksta The Globe And Mail, uzsverot, ka H. Garsijas Margaljo plānotās sankcijas vissāpīgākās izrādīsies tieši Spānijas pilsoņiem.
Zīmīgi, ka ministru «liekulībā» apsūdzējusi arī Spānijas vides aizstāvju grupa Verdemar Ecologistas en Accion. Tās vadītājs Antonio Munjoss sarunā ar The Telegraph atgādinājis, ka Andalūzijas provinces piekrastē pēdējo 20 gadu laikā uzbūvēti vismaz 25 mākslīgie rifi un tolaik nedz par zvejnieku interesēm, nedz saplēstiem tīkliem neviens nav runājis. «Un vispār šie argumenti ir ļoti smieklīgi – cik man zināms, vietā, kur Gibraltārā būvē rifu, regulāri zvejoja tikai viena vienīga Spānijas zvejnieku laiva,» viņš piebildis. Savukārt Lielbritānijas valdības vadītājs Deivids Kamerons, kuram vakar bija telefonsaruna ar spāņu kolēģi Mariano Rahoju, uzsvēris, ka rūpīgi jāseko līdzi situācijai, taču nepieciešams saglabāt vēsu prātu – ļoti iespējams, ka Spānijas ārlietu ministrs nevis atklājis konkrētus valdības plānus, bet sarunas karstumā izteicis tikai savu viedokli.