Intervija ar Latvijas tieslietu ministru Jāni Bordānu.
– Vai jums ar ārlietu ministru ir dažāda tiesību izpratne? Vismaz saistībā ar lēmumu par Denisa Čalovska izdošanu ASV?
– Nezinu. Par Ārlietu ministrijas juristu (es gan nezinu, vai tas ir juristu vai paša ministra teksts) tekstu, ko esmu saņēmis, jājautā – vai tajā vispār ir tiesiskā izpratne? Mums nav jānosaka ne Čalovska vaina, ne vainas pakāpe. To noteiks tiesa. Varbūt tā noteiks, ka vainas nav. Nav fakta. Runa ir par izdošanu tiesai. Ne jau cilvēki no ielas norāda uz aizdomām, bet gan institūcijas, kas profesionāli veic savu darbu. Tās likumīgi noteiktā procesā ir konstatējušas faktus un likumīgi noteiktā procesā lūdz nodot cilvēku tiesai. Ir runa par to, ka, saskaņā ar pašas Ārlietu ministrijas agrāk sagatavotu un noslēgtu līgumu, pastāv lūgums nodot personu tās jurisdikcijas tiesai, kurā aizdomās turamā persona, iespējams, ir pastrādājusi kriminālas darbības. Bet, vai viņa tās ir veikusi, noteiks tiesa. Jautājums ir tikai viens – par uzticību Amerikas tiesai, ar kuru ĀM ir noslēgusi līgumu. Vai par neuzticību. Pavisam nesenā vēsturē ir gadījumi, kad Augstākā tiesa lēmusi: cilvēks nav izdodams ASV. Šajā gadījumā AT lēma, ka ir izdodams. Mana pozīcija ir tāda, kādu esmu paudis. Rinkeviča kungam ir sava pozīcija. Esmu gatavs runāt par argumentiem. Nevis par cilvēku – kā viņš izskatās un kāda viņam tautība.
– Jūs minējāt apdraudējumu demokrātijai. Kopš referenduma par otru valsts valodu vārdi «apdraudējums», «pretvalstiska akcija» locīti visādos meldiņos. Taču – tikai politiskos. Man šķiet, ja tiešām bijusi pretvalstiska akcija, jābūt tiesiskām sekām. Bet – nav nekādu. Neviens nesēž. Kāpēc? Varbūt tās tikai pļāpas par draudiem.
– Lai piemērotu sodu, ir jādefinē tas, kas tiek aizsargāts. Bet tieši šobrīd mēs apjaušam, ka trūkst juridiska definējuma – kas ir valsts intereses. Neprotam identificēt – kas ir, kas nav. Mums, juristiem, lai nonāktu līdz sodiem un lai konkrēts tiesnesis varētu sodu piemērot, šis definējums jāpadara skaidrs. Tātad – var teikt, ka mēs pagaidām neprotam iesēdināt par pretvalstiskām akcijām. Es runāju par reālām pretvalstiskām darbībām, kur valstij ir tiesības sevi aizsargāt. Taču būtu aplam, būtu bīstami, ja tas tiktu saprasts kā aicinājums rīkot iebiedēšanas akcijas. Ir jāpierāda.
Es piekrītu principam: labāk nenotiesāt nekā notiesāt nevainīgu. Šis princips juristiem jāievēro, tāpat kā ārstiem princips – Nenodari ļaunu! Gadās, ka mēs nenotiesājam par krāpniecību, par ekonomiskiem noziegumiem un – ļoti bieži – par vardarbību. Tāpēc, ka mūsu tiesībsargājošās iestādes šobrīd ir ļoti novājinātas. Mēs vēl nespējam izdarīt ļoti daudz ko.
Taču – valstij ir jāuzņemas atbildība par demokrātiju. Budistiem ir līdzība: ja iestādi kociņu, tad, kamēr tas mazs, ir gudri to piesiet. Lai vējš nenolauž. Bet, kad ozols izaugs, nevarēsi to nogāzt ar traktoru. Taču – ļauj tam izaugt. Ar Latviju ir tāpat. Šodien jāļauj tai izaugt. Demokrātija tam netraucē. Ir pierādījies, ka tieši demokrātija vislabāk spēj absorbēt sitienus. Totalitāras valstis, lai arī izskatās cietas, sabrūk visātrāk. Demokrātija – lai arī izskatās vārīga un mīksta, ja vien ir nobriedusi, spēj absorbēt un noturēt visus sitienus, kas pret to ir vērsti. Arī pret valsts formu. Pasargā to un valstsnāciju no sabrukuma un iznīcināšanas. Tas pats ar Latviju. Mēs šobrīd nobriestam. Esam procesā. Mūs piemeklē krīzes, kuras jau spējam izturēt. 1993. gadā mēs nespētu izturēt tādu uzbrukumu Latvijas valsts interesēm, kā varam šobrīd. Tad mēs veicām izrāvienu, nostiprinot valstiskumu un valsts institūtus. Šobrīd nostiprinām Satversmi, kas ir ļoti svarīga lieta. Tiesību speciālisti saprot (un tas ir viņu pienākums), kādā veidā nosargāt un attīstīt valsts iekārtu. Tam nav nekāda sakara ar minoritātēm.