Sanktpēterburgas universitātes Starptautisko attiecību Eiropas izpētes fakultātes katedras profesors Nikolajs Meževičs, kurš Daugavpilī piedalījās portāla Gorod.lv rīkotajā Apaļajā galdā, kura ietvaros tika runāts par mūsu pilsētas un Latgales reģiona attīstību triju atomelektrostaciju tuvumā, diskusijas gaitā izteica savu viedokli par kodolenerģētikas problemātiku Baltijas jūras reģionā.
„Baltijas jūras reģiona Austrumdaļā šī problemātika ir ļoti aktuāla, par to tiek daudz runāts un tas ir saprotami – mēs dzīvojam citā laikā. Tiek apspriesti lieli infrastruktūras projekti, un tas ir lieliski, vienīgais, gribētos, lai diskusiju rezultātā būtu konstruktīvs rezultāts, kuru ņemtu vērā, pieņemot ekonomiskos un politiskos lēmumus.
Runa ir par lielām naudas summām, tādēļ jārunā arī par politiku, runa ir par izdevumiem 5 miljardu eiro apmērā, Visaginas AES gadījumā – šī summa var pieaugt līdz 8 miljardiem eiro.
Jāatzīmē, ka Krievijas projekti ir nedaudz lētāki, taču arī izmaksā ļoti daudz, kodolenerģētika ir īpaša prece, ļoti nedaudzas valstis var to atļauties. Savukārt, valstis, kuras var to atļauties, protams, ieviesīs sarežģītu nacionālās, Eiropas, starptautiskās regulēšanas sistēmu. Mēs apspriežam gan Krievijas projektus, gan to valstu likumdošanu, kuru teritorijā tiek realizēti vai tiks realizēti projekti. Jārunā par Baltijas jūras valstu likumdošanu, Espo konvenciju, ES likumdošanu, pasaules likumdošanu, veselu jautājumu kompleksu.
Mūsu diskusijas pirmiemesls ir mūsu pagātne – Padomju Savienībā bija daudz trūkumu, tomēr tās pamatā bija kopējā transporta un enerģētiskā infrastruktūra. Kaut arī Padomju Savienība izjuka pirms 22 gadiem, enerģētiskā un transporta infrastruktūra joprojām ir kopējā, un šajā ziņā, no enerģētiķu viedokļa, Padomju Savienība nav izjukusi. Es to nekādi nevērtēju, bet tas ir fakts, no kura izriet mūsu bažas – pašlaik vērojams ne tikai elektroenerģijas, bet arī uzticības trūkums.
Pašlaik Krievija Kaļiņingradas apgabalu ar elektroenerģiju var nodrošināt tikai ar tranzīta palīdzību, bet tā nav vienīgā problēma. Pastāv valstu apvienība – Krievija un Baltkrievija, bet daļa elektroenerģijas, kura nepieciešama Baltkrievijai, tiek nogādāta caur Igauniju un Latviju. Kad tika veidotas šīs elektrolīnijas, neviens nedomāja par Padomju Savienības izjukšanu, bet tā notika. No vienas puses, gan Baltkrievija, gan Krievija ir atkarīgas no Baltijas valstīm.
Pretējs process – vienotās energosistēmas, kurā pagaidām ir Igaunija, Latvijas un Lietuva, izjukšana – ir nopietns pārbaudījums Baltkrievijas, Krievijas Ziemeļrietumu un Kaļiņingradas apgabala energosistēmām, t.i., puses atrodas līdzīgā situācijā, bet uzticības trūkuma dēļ plašsaziņu līdzekļos viena otru biedē ar iespējamu energotīklu atslēgšanu.
Baltijas valstu vēlme atdalīties no pēcpadomju energosistēmas ir saprotama, ņemot vērā politiskos vai vēsturiskos faktus. Tas ir iespējams no tehniskā viedokļa, un tiek darīts ļoti daudz, lai pieslēgtos skandināvu energosistēmai „Nord Pool”. Ko tas nozīmēs perspektīvā?
Pirmkārt, jāņem vērā Igaunijas pieredze, kas nav viennozīmīga. Būtībā Igaunija ir pieslēgusies „Nord Pool”, iekļāvusies Ziemeļeiropas tirgū, kā rezultātā elektroenerģija kļuva dārgāka. Tādējādi, pieslēgšanās Eiropas tirgum nenodrošina elektroenerģijas cenu samazināšanu, iespējams, rodas lielāka drošības sajūta, bet privātam patērētājam tas nozīmē lielākas izmaksas. Mūsu kaimiņi vēlas pamest vecu sistēmu, pievienoties jaunai, bet, to izdarot, Igaunija, Latvijas un Lietuva nonāks Eiropas energosistēmas malā vai pēcpadomju energosistēmas malā.
1990.-1991.gadā runājām par kaut ko citu – Igaunija, Latvijas un Lietuva bija tilts starp Rietumiem un Austrumiem, gan transportā, gan enerģētikā šīm valstīm bija izdevīgi sadarboties ar Rietumiem un Austrumiem. Jebkurā gadījumā šis jautājums ir slēgts, pēdējo 20 gadu laikā politiķi stipri mazināja efektīvās sadarbības iespēju. Manuprāt, no trim valstīm, Latvijas situācija ir labāka tirdzniecības, tranzīta jomā, vispār politikas līmenī, kaut tā nav ideāla.
Vēlos pievērst uzmanību Krievijas un Somijas, Krievijas un Polijas attiecībām, kuras uzlabojas, un kuras nepasliktinās pat nesenie notikumi Varšavā. Pievērsiet uzmanību, cik uzmanīgi rīkojas poļu politiķi atomenerģijas jautājumos – septiņas reizes nomērīs pirms vienu reizi nogriezīs. Vēl viens atomreaktors Polijai ir par daudz, tas ir pārāk dārgi. Tādēļ, kad Krievijas, „RosAtom” pārstāvji saka, ka Visaginas AES ar diviem reaktoriem izmaksās Lietuvai pārāk dārgi, tiek uzskatīts, ka esam ieinteresēti, taču tā nav taisnība.
Pēdējo 22 gadu laikā Krievijas ekonomikā noritēja dažādi procesi, Padomju daudzprofilu ekonomikas vairs nav. Viens no virzieniem, kas izdzīvoja mūsu valstī, ir atomrūpniecība. „RosAtom’ pasūtījumu portfelis it daudz lielāks nekā visu konkurentu kopējais pasūtījumu portfelis. „RosAtom” piedāvātā produkcija tiek atzīta par pēcfukusimas paaudzes produkcija.
Jāatzīmē, ka Krievijas un Lietuvas diskusijās bieži vien netiek runāts par tehnoloģiskiem jautājumiem, toties tiek daudz runāts par politiku.
Patlaban reģionā nav vietas trim atomelektrostacijām. Protams, rūpniecības apjomi ir samazinājušies, bet elektroenerģijas patēriņš – nē. Citu alternatīvu reģionā nav, trīs ir par daudz, bet divas atomelektrostacijas reģionam ir nepieciešamas”, pastāstīja N.Meževičs.