Salatētis un Sniegbaltīte ir pasaku tēli, kuriem vismaz agrā bērnībā ticēja katrs no mums. Tomēr viņus gaida arī tagad.
Portālam Gorod.lv par to pārliecināties palīdzēja cilvēks, kurš šajā brīnišķīgajā gadalaikā kļūst par pasaku personāžu. Milena Rožanska pastāstīja par to, ko nozīmē „būt par Sniegbaltīti”, kā arī par to, kā pasaku personāžus gaida gan pieaugušie, gan bērni.
Par Sniegbaltīti es kļuvu pirms trim gadiem. Pirmajā gadā man nebija Salatēta, t.i., ciemos es gāju viena”, – sāka Milena.
Tomēr pēc Milenas vārdiem pat viens Jaungada personāžs var radīt pasakas un brīnuma atmosfēru, jo īpašs noskaņojums rodas uzreiz pēc tam, kad ietērpies pasaku personāža tērpā un parādies cilvēku priekšā: „Pirms diviem gadiem 31. decembrī sanāca tā, ka pa pilsētu man nācās staigāt Sniegbaltītes tērpā. Patiesībā uzreiz apkārt radās kaut kāda pasaka – visi ap tevi kļūst laimīgi, sāk aicināt tevi ciemos, visi vēlas saņemt šo mazo laimes gabaliņu”.
Pašiem pasaku varoņiem īpaši interesanti kļūst tad, kad vienā dienā „Jaungada eglītē” ar bērniem viņi satiekas vairākas reizes: „Gadījās arī tāds neprāts, kad vienā dienā notika četras „Eglītes” pēc kārtas – pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā klasē. Tādējādi vienas dienas laikā varēja iemācīties uzreiz visu, jo dažādu vecumu bērnu rotaļas un valoda atšķiras, ja vismazākie bērni tic pasakai, tad lielāki bērni ir vienkārši jāizklaidē. Tas, protams, ir brīnišķīgi, ka divas vienādas „Eglītes” nekad neizdosies.
Vienreiz gadījās moments, ka visi bērni kaut kādu iemeslu dēļ nolēma, ka viņi visi ir zombiju un sāka man uzbrukt – tas droši vien bija pats ekstremālākais gadījums manā pieredzē”.
Kā noskaidrojās, Sniegbaltīti un Salatēti ļoti bieži aicina uz mājām, turklāt ne vienmēr ģimenes, kurās ir mazi bērni: „Mūs uzaicināja ģimene, kuras bērni jau sen dzīvo ārzemēs, un 31. decembrī pēc tradīcijas bērni atbrauc mājās un vēlas svētkus, kuros būtu jāmin mīklas, kopā jādzied „Reiz mežā dzima eglīte”. Tādēļ viņi aicina ciemos Salatēti un Sniegbaltīti – it kā viņi ir veci radinieki, kuri vienmēr ierodas ciemos. Droši vien tā pat nav ticība pasakai, bet tradīcija, kura atgriež bērnībā”.
„Vispār vēl es vadu bērnu dzimšanas dienas, un mani uzaicināja pie mazas meitenītes, kura ļoti gribēja klaunu, bet pēc zināma laika man atkal piezvanīja un palūdza, lai svētkos ierastos Salatētis ar Sniegbaltīti. Visinteresantākais ir apstāklī, ka pēc „Eglītes” man palūdza zvanīt šai meitenītei Sniegbaltītes vārdā. Sākumā es biju apjukusi, jo tā ir pietiekami liela atbildība, jo var sabojāt priekšstatu par pasaku personāžu. Tomēr nav svarīgs tas, ko meitenei jautāju es, bet tas, kādus jautājumus uzdeva viņa: kā dzīvo zaķīši, vāverītes, ko viņi dara – tas tik tiešām bija ļoti aizkustinoši, tieši sajūta, ka tevi gaida neiespējamais”, – dalījās Milena.
Bet beigās Sniegbaltīte Milena novēlēja visiem vecākiem un viņu bērniem ticēt pasakai: „Nepieciešams, lai gan pieaugušie, gan bērni ticētu labajam”.
