Cik atbalstītāju ir pēc Zolitūdes traģēdijas izskanējušajam aicinājumam boikotēt Maxima veikalus?
Pircēji tur ir, veikali netiek slēgti. Apgrozījums gan krities, bet uz cik ilgu laiku?
Toties sabiedrības neapmierinātības dēļ ir izputējusi sabiedriskā komisija, kuras uzdevums būtu izvērtēt Zolitūdes traģēdijas tiešos un netiešos cēloņus, glābšanas darbu un traģēdijas seku likvidēšanas procesu, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāti un izpildīt vēl citus uzdevumus.
Šī bija valdības iniciēta komisija, un tās nosaukums bija divdomīgs – ja jau sabiedriska, tad tajā strādājošie varētu darboties bez atalgojuma. Toties viņi pieprasīja gandrīz divtik lielu algu, nekā saņem izmeklētājs. Komisijas vairs nav, boikots arī izčākst. Vismaz policija sola, ka šā gada pirmajā pusē tiks nosauktas Zolitūdes traģēdijā aizdomās turamās personas. Uz Rīgas pils ugunsgrēka izmeklēšanas fona to pat varētu uzskatīt par ātru tempu.
Latvija nav vienīgā valsts, kur sabiedrībai šķiet, ka izmeklēšana norit gausi, tiek novilcināta vai daži fakti pat slēpti. Tomēr Liverpūles piemērs ļauj novērtēt, cik efektīvs ir gan boikots, gan neatkarīga izmeklēšana, pat ja oficiālā izmeklēšana ar likumu ir padarīta par gausu un smagnēju procesu. Ar piebildi, ja sabiedrība ir vienota.
1989. gada aprīlī Hilsboro pilsētā notika futbola spēle. Uz to bija ieradušies fani no Liverpūles. Nav noslēpums, ka viņiem nav laba slava – agresīvi, kauslīgi, nepakļāvīgi. Kad skatītājus sāka ielaist stadionā, vienā no sektoriem sapulcējās pārāk daudz cilvēku. Liverpūlieši prasīja, lai atver ieeju uz citu tribīni, policisti prasību ignorēja. Fanu kustību neviens nekontrolēja, pūlis spiedās un spiedās, līdz tribīne sabruka. Tika nospiesti 96 cilvēki.
Vairākus vēl varēja glābt, bet policistu nepareizi organizētas palīdzības dēļ viņi neizdzīvoja. Neviens pat nesauca mediķus, arī spēli neapstādināja uzreiz. Televīzijas komentētājs paziņoja, ka vainīgi futbola komandas Liverpool fani un bezbiļetnieki. Bet britu izdevums The Sun publicēja rakstu, kurā apgalvoja, ka Liverpūles komandas fani pēc traģēdijas urinējuši uz mirušo ķermeņiem, aplaupījuši bojāgājušos un uzbrukuši policistiem. Izmeklēšana pierādīja, ka dzeltenajā izdevumā rakstītais nav patiesība. Liverpūlē šo izdevumu tik tiešām boikotēja vairāk nekā 20 gadu, nepirka. Tikai 2012. gadā uz The Sun pirmās lapas lieliem, melniem burtiem parādījās atvainošanās.
Kad 2009. gadā Enfīldas stadionā ieradās kāds no ministriem, sapulcējušies cilvēki viņu izsvilpa. Viņi gribēja, lai politiķi uzņemas atbildību un atjauno izmeklēšanu. Hilsboro traģēdijas materiāli Anglijā ir noslepenoti uz 30 gadiem, bet sabiedrība panāca, ka izmeklēšanu atsāk agrāk. Notika neatkarīga izmeklēšana, un tās dalībnieki tikās ar lieciniekiem, ar tā laika notikuma dalībniekiem, mirušo tuviniekiem, uzfilmētajā materiālā (tas ir novietots lielos plauktos neskaitāmās kastēs) meklēja un atpazina cilvēkus, notikumus restaurēja pat minūti pa minūtei. Kāda bojāgājušā mamma, skatoties video, atklāja, ka dēlu varēja izglābt, ja vien palīdzība būtu organizēta pareizi. Bet viņai bija pateikts, ka dēls nav bijis glābjams. Neatkarīgās izmeklēšanas rezultātā atklājās, cik pretīgi rīkojusies policija, ne tikai neglābjot cilvēkus, bet arī falsificējot savu darbinieku liecības. Tā kā izmeklēšanu veica arī Liverpūles puse, tai tika piedāvātas rediģētās liecības.
Piederīgie vēlējās, lai šajā lietā parādās formulējums – nāve amatpersonu nolaidības dēļ. Kāda māte tā arī neizņēma bērna miršanas apliecību, jo nepiekrita tajā norādītajam nāves cēlonim. Liverpūlieši savu panāca. Tiesa, pret policiju tā arī lietu neierosināja, vainīgos nesodīja, bet bojāgājušo tuvinieki un Liverpūles komandas fani 2012. gadā saņēma traģēdijā iesaistīto institūciju atvainošanos. Tagad tuvinieki cīnās par kompensācijām.