Gandrīz divus mēnešus kopš Valda Dombrovska demisionēšanas kopā līmētās valdības sastāvu, par uzticību kuram trešdien, 22.janvārī, balsos Saeima, spēcīgi ietekmējis gan ekonomisko interešu grupu diktāts, gan valdības veidotāju savstarpējās attiecības, kas izpaudās veto likšanā dažādu kandidātu virzīšanai gan uz premjera, gan ministru krēsliem.
Tas lielā mērā noteicis, ka Saeima balso par uzticību tieši Laimdotas Straujumas, nevis Arta Pabrika, Jāņa Reira, Edgara Rinkēviča, vai Māra Riekstiņa valdībai. Savstarpējas simpātijas vai atriebība un nevis kādi augsti profesionāli kritēriji lielā mērā ietekmēja arī ministru kandidātus un portfeļu pārdali, vēsta portāls Pietiek.
Straujuma, kura var kļūt par pirmo sievieti premjeri Latvijas vēsturē, šim amatam tika uzrunāta viena no pirmajām. Vienotības līderi uzskatīja, ka viņas sadarbības pieredze valdībā un personības iezīmes, ko var raksturot ar vārdiem «cilvēks, kura tēlam nelīp klāt negatīvais», Straujumu padara par labu kompromisa figūru.
Sākotnēji pateikusi «nē», atsaucoties uz raizēm par veselību, Straujuma, Valda Dombrovska pierunāta, tomēr pēdējā brīdī piekrita, glābjot Vienotību no riska vispār zaudēt iespēju nominēt savu premjeru.
Kā veselības raižu iemesls neoficiāli tika minēts augstais asinsspiediens, kam nenākot par labu stresa situācijas – Straujuma tiešām jau pirmajās dienās pēc nominēšanas amatam ir parādījusi, ka slikti panes kritiskus jautājumus un spiedienu, kļūstot emocionāla un paceļot balsi.
Ja Straujuma pēdējā izšķirošajā nedēļas nogalē nebūtu piekritusi pierunāšanai, bija liela iespēja, ka 7. janvārī prezidents jauno valdību aicinātu sastādīt Latvijas vēstnieku NATO Māri Riekstiņu, un kuluāros jau tika aktīvi veidots tās sastāvs. Tā būtu bezpartejiska valdība no augstākās ierēdniecības, tostarp atsevišķiem esošās valdības valsts sekretāriem, kurus startam savā sarakstā bija uzrunājušas partijas, tostarp, Latvijas attīstībai.
Straujumas valdība, lai gan ir politiska un saglabā varu Vienotības rokās, daļēji atspoguļo tos kompromisus ar ietekmīgiem ekonomiskiem spēlētājiem, kas paralēli tika ieausti tā arī netapušajā Riekstiņa valdībā, un ekonomikas ministra Daniela Pavļuta diskvalificēšana ir tam spilgtākais apliecinājums.
Riekstiņa valdības tapšana lielā mērā varēja ietekmēt nākamo Saeimas vēlēšanu rezultātus, apdraudot esošo varas partiju izredzes, tādēļ Vienotība, lai nezaudētu izredzes nominēt savā kontrolē esošu premjeru, kādu brīdi apsvēra arī kandidatūras, kuras nebija pieņemamas visiem partijas strāvojumiem.
Lai gan oficiālā versija ir par Dombrovska izšķirošo lomu Straujumas pierunāšanā, citi Vienotībā uzskata, ka ne mazāka loma sākotnēji bijusi arī Aigaram Štokenbergam, kura vadītajā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā savulaik Straujuma bija valsts sekretāre.
Tas, ka Štokenbergs no savas politiskās protežē Straujumas ir novērsies pēc tam, kad Straujuma aizsardzības ministra amatu nesaglabāja viņa tuvam politiskajam domubiedram Artim Pabrikam, palīdz uzturēt Vienotības politiķu pusoficiālo versiju – Štokenbergs pats sākotnēji pārspīlējis savu lomu Straujumas pierunāšanā kļūt par premjeri, lai caur to iegūtu ietekmi.
Lai gan lielāko publisko kritiku par Arta Pabrika nenominēšanu premjera amatam saņēma Valsts prezidents Andris Bērziņš, patieso atbildību par šī kandidāta izredžu «norakšanu» vienlīdz lielā mērā jāuzņemas gan Vienotības līderiem, gan Andra Šķēles lielajai neafišētajai ietekmei uz prezidenta lēmumiem.
Pabriks Tautas partiju pameta īstajā brīdī – 2007. gada vēlā rudenī, kad pret to sāka velties mediju un sabiedrības kritika, turklāt vienlaikus ar Štokenberga izslēgšanu no Tautas partijas par aizkulišu rosību, organizējot jaunas partijas dibināšanu.
Ja Pabrika izredzes kļūt par premjeru «noraka» Vienotības līderu kodols, kas grupējas ap Solvitu Āboltiņu, līdzīgu veto Jāņa Reira kļūšanai par premjeru partijas spices iekšējā diskusijā uzlicis Vienotības varas centrs, kas grupējas ap Sandru Kalnieti. Reiram nav piedota nostāšanās pret finanšu ministru Andri Vilku, viņa korporatīvās saites ar kādreizējo darbavietu Prudentia un pakļaušanās tikai un vienīgi Āboltiņas autoritātei, nerespektējot dažādos Vienotības strāvojumus.
Lai gan, uzskatot, ka ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam gadu mijā ir bijusi izšķiroša loma 14 Reformu partijas deputātu balsu nodrošināšanā Vienotībai, viņam vienbrīd bija reālas izredzes kandidēt premjera amatam, izšķirošs ir bijis Aivara Lemberga veto.
Populārākais un Rinkēvičam glaimojošākais skaidrojums, kādēļ zaļo zemnieku faktiskais līderis bija darījis zināmu prezidentam un Vienotības līderiem, ka Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsu Rinkēviča valdībai nebūtu, ir bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītāja loma rīkojuma Nr.2 par 10.Saeimas atlaišanu tapšanā.
Mazāk zināms ir tas, ka Lembergam ir izveidojies kritisks viedoklis par Rinkēviča piemērotību saimnieciskam amatam, ko varēja ietekmēt pirms vairāk nekā gada nenotikusī Baltkrievijas premjera vizīte Latvijā. Ventspils uzņēmēji, kuri ieinteresēti sauskravu tranzītā no Baltkrievijas un cita veida ekonomiskajās saitēs, tās «noraušanā» vainoja Rinkēviču, kurš vizītei uzlika pēdējā brīža veto ar argumentiem par cilvēktiesību situāciju kaimiņvalstī.
Tolaik valdības kuluāros runāja par iespēju, ka Lembergs taustās pēc iespējas pieprasīt Rinkēviča demisiju un arī pats ārlietu ministrs neslēpa, ka ir par to informēts.