Eirovīzijas stūrmane Kaminska: arī šogad riskējam

foto: nra.lv
foto: nra.lv

Jau vairāk nekā desmit gadus Latvijā tiek rīkota daudzu apspriestā Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālā atlase: savulaik pie tās stūres bija režisore Dita Torstere, pēc tam uz vairākiem gadiem eirovaru pārņēma Iveta Lepeško, bet nu pie vadības pults ir Zita Kaminska – no malas vērojot, klusa un izdarīga sieviete, kura līdz šim Eirovīzijas apritē vairāk bijusi saistīta ar starptautisko sakaru kārtošanu.

Taču tikai no malas šķiet, ka klusa – Zitai ir krampis un spējas.

– Atceros, ka kādreiz tu visu laiku it kā biji otrajā plānā aiz Ivetas Lepeško, bet beigās kļuvi par galveno projekta vadītāju – kā līdz tam tiki?

– Savulaik mācījos video producēšanu, bet Latvijas Televīzijā nemaz nebija daudz tādu cilvēku, kuriem angļu valodas prasme būtu augstā līmenī. 2002. gadā, kad tika vākta komanda, lai varētu organizēt Eirovīzijas dziesmu konkursu Rīgā pēc Marijas Naumovas uzvaras, man tika rasta vieta šajā projektā, lai gan tajā laikā biju Latvijas Televīzijas Bērnu programmu redakcijas režisore. Kļuvu par televīzijas producēšanas koordinatori, kas sazinās ar visu 26 valstu pārstāvjiem – sarakstās, saka, kādi dokumenti jāiesniedz, kāpēc tie jāiesniedz, kuru vēl trūkst. Astoņus mēnešus nosēdēju vienā kabinetā ar Mariusu Bratenu, kas bija Eirovīzijas dziesmu konkursa režisors, pēc tam mākslinieciskais vadītājs. Kaut kā tā sanāca, ka iedzīvojos šajā projektā no otras puses un sapratu, kā šīs lietas organizēt. Pēc tam 2003., 2004. un 2005. gadā biju starptautiskās delegācijas vadītāja un ārējo sakaru koordinatore bērnu Eirovīzijai. 2006. gadā biju starptautisko sakaru vadītāja pieaugušo Eirovīzijai, jo būtībā to valstu pārstāvji, kas satiekas divas reizes gadā tikai uz Eirovīziju, jau viens otru pazīst. Tad strādāt ir vieglāk, jo zinu noteikumus, zinu, ko organizatori prasa. Ivetai līdzi braucu 2008., 2009. un 2010. gadā, un šo trīs gadu laikā no viņas daudz iemācījos. Tad Iveta pēc astoņu gadu projekta vadīšanas saprata, ka pietiek. Iespējams, ka visiem liekas – vai, cik skaisti, tu tur brauc uz ārzemēm, uz Eirovīziju, dzirdi labu mūziku! –, bet patiesībā šis projekts ir sarežģīts un prasa stiprus nervus.

– Interesants bija risinājums piesaistīt producentu Aigaru Dinsbergu – tas gan bija tikai uz gadu.

– Tas bija tāds kā eksperiments – projekta vadītājs no ārpuses, ar televīziju tieši nesaistīts cilvēks. Tā mazlietiņ bija pretruna, jo galvenais konkursa organizators tomēr ir Eiropas Raidorganizāciju apvienība. No viņu skatupunkta bija vienalga, kurš rīko konkursu, jo galvenais cilvēks ir delegācijas vadītājs, ar kuru komunicē konkrētie cilvēki. Tad varbūt mazliet muļķīga bija tāda situācija, ja man ir jāpaver kaut kādas durvis un kas jāskaidro, tad paprasu: «Aigar, vai drīkst?» (Smejas.) Patiesībā Eirovīzija – tā ir raidīšana, žūrijas piesaiste, komentēšana, reklāmas pauzes, starptautiskās reklāmas utt. – milzīgs darba apjoms! Ja Latvijas pārstāvji neiekļūst finālā, tad man prasa: «Ko jūs tur vēl darāt, kāpēc nebraucat atpakaļ?!»Varbūt mūziķi tiešām varētu arī braukt atpakaļ, bet mans darbs turpinās, līdz fināls aiziet gaisā – signāls tiek pārraidīts, konkurss nokomentēts, nožūrēts. Tāpēc ir būtiski par delegācijas vadītājiem iecelt cilvēkus no televīzijas. Protams, var nākt palīgā arī nacionālās atlases producents, tas ir forši, ja kāds palīdz. Kad Dinsbergs toreiz pateica, ka Eirovīzija ir pārāk sarežģīts projekts, viņš to vairs nekoordinēs, mēs tomēr teicām, ka viņam baigi labi sanāk, lai turpina vadīt šo projektu. Tagad – par rezultātiem spriediet paši, bet man it kā vēl vienu gadu piesprieda to darīt. Reitingi pērn varbūt nebija grandiozi, jo mēs bijām drusciņ aizvirzījušies uz jaunāku auditoriju, tas ir, 15 – 45 gadus veciem cilvēkiem, taču nevar nosēdēt uz diviem krēsliem, ja no kaut kā ir jāizvēlas. Konkursanti ir palikuši jaunāki, tāpēc arī nosliece uz šādas auditorijas pusi ir tikai loģiska.

– Kāds ir šis darbs? Vai ir bijuši gadījumi, ka tev zvana mūziķis un saka: «Es tur nevaru vadu pieslēgt, ko tagad darīt?»

– Parasti ir tā, ka ap vieniem diviem naktī saņemu e-pastus. Kā viņi smejas, es ar viņiem dzīvoju vienā ritmā. Zvana brīvdienās, Ziemassvētkos. Kad gāju ciemos, jau atvēzējos, lai zvanītu pie durvīm, bet zvana bekvokālisti: «Vai balsīm jābūt ierakstītām vai obligāti jādzied dzīvajā?» Tad zvana franči, angļi, zviedri, dāņi. Franči jau te sākuši meklēt kādu kultūras biedrību, jo viņi nevarot piedalīties Eirovīzijā. Šis pasākums ir ļoti pieprasīts, piemēram, Zviedrijā dziesmas tiek iesniegtas tūkstošiem. Protams, viņiem vieglāk būtu simts dziesmu konkurencē iekļūt nacionālās atlases pusfinālā pie mums, tāpēc mēs atkal esam nonākuši strīdīgā jautājumā – vai ārzemniekiem ļaut piedalīties? Pagājušogad mēs ļāvām, jo konkurss zināmā mērā bija zaudējis savu prestižu, tagad pamodās arī vietējie. Mana pārliecība, ka jābūt vairāk dziesmu autoru un izpildītāju no Latvijas, jo tā ir mūsu iespēja [tikt kaut kur tālāk]. Tas varbūt skarbi izklausīsies, bet reizēm varbūt ir vienalga, vai mēs tiekam finālā vai ne, jo es tomēr vēlētos, lai tā būtu latviešu autoru un izpildītāju dziesma, kas piedalās konkursā.

– Runājot par Eirovīzijas prestižu, man liekas, ka par konkursu interese sāk zust, jo šogad jau 12 valstis ir atteikušās no piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā.

– Tā nav! Tas nav saistīts ar prestižu, tas vairāk saistīts ar finansējumu, jo ar katru gadu dalības maksa mazlietiņ pieaug. Vienu gadu Polija atteicās no dalības Eirovīzijā, jo tajā gadā tur notika Eiropas čempionāts futbolā. Polijas televīzija izmantoja visu savu tehniku tā pārraides nodrošināšanai, pārgāja uz HD raidīšanas iespējām, ieguldīja visus iespējamos līdzekļus, un viņiem vairs nepietika naudas, lai piedalītos Eirovīzijā. Viņi izlaida divus gadus, bet nu poļi ir atpakaļ, tātad viņi gaidīja, kad viņiem būs pietiekams finansējums un viņi varēs atgriezties. Līdzīgi ir ar Bulgāriju. Mēs septembrī tikāmies kādā forumā ar Bulgārijas delegācijas vadītāju, un viņš teica, ka bulgāri diemžēl nepiedalīsies šā gada Eirovīzijā. Kāpēc? Tāpēc, ka tur notika apvērsums un bija risks, ka valdība rīkos ārkārtas vēlēšanas. Tur arī aizietu visi līdzekļi. Šogad atgriežas Portugāle. Es domāju, ka šīm valstīm ir kaut kāds pamatojums, kāpēc tās tomēr vēlāk atgriežas Eirovīzijā.

– Par kādām summām mēs runājam, cik liels ir LTV Eirovīzijas budžets?

– Katrai valstij iemaksas ir citādākas, tā ir ļoti sarežģīta formula. Tas ir atkarīgs no tā, cik katrā valstī ģimenes ir maksātspējīgas un spējīgas ieguldīt nodokļos, un pēc tā attiecīgi starptautiskā raidorganizācija paprasa šo finansējumu. Ekonomiski labklājīgās valstis maksā daudz vairāk nekā mēs, cik lielas summas, nemācēšu pateikt. Par mums es varu pateikt – iemaksa dalībai ir trešdaļa no budžeta. Cik liels ir budžets? Simttūkstošos. Par šo summu mēs iegūstam sešus šovus – nacionālās atlases divus pusfinālus un finālu, un starptautiskā konkursa divus pusfinālus un finālu, tā kā katrs šovs nav tik dārgs. Un te vēl ir atbilde tiem, kas saka, ka nevajagot rīkot nacionālās atlases, – noorganizējot vairāk koncertu, ētera minūte paliek lētāka.

– Kā tev šķiet, kā pēdējo gadu laikā ir mainījusies Eirovīzija? Šķiet, ka tā vairāk sāk atgādināt Okartes skatuvi vai fabriku.

– Mēs mēģinām mainīt situāciju – gan ar pasākuma vadītājiem, gan viesmāksliniekiem, gan atmosfēru. Iepriekšējā sezonā mums vairs nebija šis glancētais VIP pasākums, kad vadītāji ir vakarkleitās, lasa no lapiņas tekstu un saka: «Balso par īsto, balso par īsto!» Mēģinām papildināt atlasi ar mazu šoviņu, lai piesaistītu uzmanību. Labs piemērs ir Igaunija, kur nacionālajai atlasei pirms sešiem gadiem nomainīja visu blici, kas taisa šo pasākumu. Par atlases vadītāju tika iecelta underground dīdžeje Keitija Purga. Dziesmas ierakstīt nāca tie mūziķi, kas nāca uz viņas radiostaciju – tas it kā bija vienkāršs konkurss komponistiem. Tad konkursa uzvarētājam pateica: «Nu, jā, starp citu, tu brauc arī uz Eirovīziju!» Viņa šovā ielika ļoti daudz humora elementu, un sanāca vienkārši foršs vakars, kura rezultātā uzvarētājs it kā cita starpā tika arī uz Eirovīziju. Katru gadu ir labas dziesmas un ne tik labas. Ko tad man darīt – 20. novembrī atveru visas aploksnes ar piedāvājumiem, un, ja ir hits, tad ir forši, bet ja nav?Ko tad? Klapēt projektu ciet? Tas ir izklaides pasākums. Runājot par to, vai dziesmas ir labas vai sliktas, tas ir ārkārtīgi subjektīvs jautājums, tas nav sports, kur var izmērīt centimetros, kilogramos vai sekundēs. Šobrīd palasu ārzemju komentārus: «Jums šogad ir ļoti labas dziesmas.»Ja palasa vietējos komentārus: «Šausmas, šausmas!» Es uzskatu, ka šogad ir diezgan labas dziesmas.

– Kāpēc šoreiz pasākums notiek sestdien un svētdien? Manuprāt, tas ir ļoti neveiksmīgs variants!

– Pērn rīkojām piektdien un sestdien, tas arī īsti neizdevās, jo tad nav auditorijas, un tajā dienā nav reitinga. Krīzes gados bija variants, ka piektdienā bija pusfināls un sestdienā jau fināls, taču tas īsti neiet kopā. Visi komercšovi tiek translēti svētdienās, tas ir diezgan ierasts laiks. Jā, tas zināmā mērā ir risks, bet tīri tehniski mēs nevaram divas sestdienas pēc kārtas noīrēt Palladium, noīrēt dekorācijas, visu nedēļu tās turēt koncertzālē. Ja mēs Zaķusalā jau sakārtotajā studijā pusfinālus rīkosim, tad būs labāk. Šogad tēma ir Made In Latvia – ražots Latvijā, tas ir stāsts par to, kas mēs šobrīd esam un kas mēs varētu būt. Vadītāji būs citi, konkursanti būs citi. Starp citu, septembrī biju forumā, kur citas valstis dalījās ar savu pieredzi. Viens no lielākajiem veiksminiekiem visā Eiropā skaitās SVT – Zviedrijas sabiedriskā televīzija. Viņi nacionālo atlasi rīko milzīgās arēnās, un tur ātri izpērk gan ģenerālmēģinājuma, gan pusfināla, gan ceturtdaļfināla, gan fināla biļetes, īsāk sakot, tiklīdz atver kases lodziņu, biļetes ir izpirktas. Tad, lūk, viņu vēlējums bija nebēdāties, ja pirmajā gadā jaunai komandai viss nav gluži iznācis. Parasti līdz labam rezultātam jāpaiet kādiem trim gadiem, jo pie šī formāta ir jāpieradina. Slikti ir tas, ja ļoti bieži visu ko maina. Protams, tīri saturiski mēs esam likuši, lai būtu savādāk, bet emocionālajai sajūtai principā ir jābūt tādai, lai cilvēki saprastu, uz ko viņi iet, uz ko pērk biļetes. Klausītājam ir jau iepriekš jāsaprot, vai [uz pasākumu] iet džinsu biksēs vai vakarkleitā.

– Par pasākuma vadītājiem – šķiet, ka sliktākus atrast vairs nav iespējams. Nauris Brikmanis ne ar ko atmiņā nav palicis, bet Ēriks Loks nav spējīgs saturīgi novadīt pat Bildes...

– Brikmani mēs izvēlējāmies, aplūkojot Karaliskā improvizācijas teātra sastāvu. Viņa saspēle ar Jāni Skuteli bija eleganta! Es gāju skatīties pavisam kaut ko citu, un tajā citā es vīlos, bet par Brikmani mēs bijām ļoti pārsteigti. Mums iepatikās, kā viņš jūt atmosfēru, mirkli un pieimprovizē tam visam kaut ko klāt no sevis. Es gribētu tev oponēt – viņš bija radio dīdžejs, nerādījās publiski, bet kopš rudens viņš bija pastrādājis Karaliskajā improvizācijas teātrī un to izdarījis teicami. Arī Loks ir jāceļ saulītē un jādod viņam iespēja. Mēs gribējām, lai viņi būtu dažādi un mazliet atšķirīgi. Viņi ir dziedoši, būs arī iznāciens ar dažādu laikmetu mūziku. Ir jāriskē, arī pērn mēs to darījām – kurš gan domāja, ka Madara Botmane, Anta Aizupe un Mārtiņš Meiers izrādīsies tik veiksmīgi?!

– Vai šogad autoriem liks mainīt kaut ko viņu iecerētajā priekšnesumā?

– Ja autors kaut ko jautā, tad, protams, mēs iesaistāmies, bet, ja autoram liekas, ka viņš visu baigi labi saprot, konfliktā mēs arī neejam. Izpildītājam taču ir labi jājūtas tieši tajā konkrētajā kleitā vai kreklā. Ja viņam kaut kas no malas tiks uzspiests, viņš jutīsies briesmīgi. Ir daudz šo psiholoģisko nianšu, un tas atkal ir tāds lauciņš, ko esmu spiesta pētīt. Jāmēģina palīdzēt. Te, ja godīgi, vajag psihologa diplomu (smejas). Biju naivi cerējusi, ka mūziķiem to akadēmijā māca – koncentrēties milzīgā stresā, taču izrādās, ka Latvijā to nevienam nemāca.Vispār – dziedāšana ir tik fizioloģisks process... Kad mēs bijām Diseldorfā, sarunājāmies ar Inesi Galanti, un viņa teica, ka pirms dziedāšanas nedrīkst ēst eļļainus kartupeļus, makaronus, kafijas, šokolādes. Ir vesela ēdienkarte, kuras galvenā būtība ir tāda, lai nebūtu lipīgas siekalas, bet nedrīkst arī neēst, jo tad nav spēka padziedāt. Ir visādas nianses, kā var pazaudēt vai saglabāt balsi, tā ir jāpazīst. Pie mums kaut kā tam netiek pievērsta nepieciešamā uzmanība.

– Kā no malas izskatās, vai šogad mēs beidzot tiksim finālā?

– Tur ir ļoti daudz komponentu. Mēs, delegācijas vadītāji, martā satiekamies uz sapulci – katrs atved savu priekšnesumu, un pat tad, savstarpēji runājot, nekādas prognozes netaisām. Tās sākam izvirzīt tad, kad ieraugām mēģinājumus – kā priekšnesums izskatās kontekstā, kāda dziesma, kāds šovs, kura vieta izlozēsies. Tas ir tik neprognozējami! Es personīgi uzskatu, ka pagājušogad mums arī bija jābūt augstākai vietai, es, simt punkti, esmu par to pārliecināta! Ja jūti, ka dziesma nav sevišķi laba, tev ir maz interviju, par tevi maz interesējas. Pagājušogad par mums interese bija milzīga. Turklāt tikšana vai netikšana finālā ir šausmīgi svarīga gandrīz tikai latviešiem. Protams, mūziķis tajā brīdī jūtas šausmīgi, bet principā tā noniecināšana notiek tikai Latvijā, jo starptautiskā līmenī neviens no šiem dalībniekiem – ne Aisha, ne Intars Busulis, ne Anmary, kuri neiekļuva finālā, nav lūzeris. Viņiem pēc tam ir neskaitāmi piedāvājumi uzstāties ārzemēs, Aishai pat Brazīlijā bija fanu klubs pretim, jo viņa bija Eirovīzijas dalībniece! Eirovīzijas dalībnieku gaitām tiek sekots, par viņiem raksta, tikai mēs viņus te pataisām par kaut kādiem zaudētājiem. Ja sportā mūsējie nebrauc mājās ar medaļām, vai tad tāpēc likvidēt, piemēram, biatlonu?! Vienu gadu gāja labi, citu – sliktāk. Gan jau tā veiksme atgriezīsies!


Написать комментарий