Pāris minūtes līdz Daugavpilj, stunda līdz Rīgai – tāds būtu ātrums, ar kādu mūsu valsts pilsētas sasniegtu blakus Latvijai Krievijā bāzētie jaunākās paaudzes kaujas helikopteri.
50 kilometru attālumā no Latvijas robežsargu posteņiem Ostrovas pilsētā Krievija veido vienu no plašākajām aviobāzēm šajā reģionā. Tur jau nogādāti gandrīz 20 helikopteri, kurus var uzskatīt par modernākajiem, ātrākajiem un arī dārgākajiem pasaulē. Viena tāda lidaparāta cena ir pielīdzināma visam pagājušā gada Latvijas aizsardzības budžetam, ziņo TV3 raidījums Nekā personīga.
Militāristi uz Krievijas aktivitātēm raugās ar bažām. Mūsu aizsardzības sistēmas nav gatavas, lai pamanītu šādus helikopterus, jo tie lido pārāk zemu, lai tos redzētu šobrīd strādājošie radari.
Tikmēr Lielvārdē bāzējas Latvijas gaisa spēku vienība. Tās aprīkojums gan ir krietni pieticīgāks – četri helikopteri, kas paredzēti glābšanas darbiem uz sauszemes un jūrā. Latvijas armijai lidaparātu, ar kuriem būtu iespējams dot bruņotu triecienu, nav.
Aviācijas eskadriļas komandieris ar lepnumu izrāda Latvijas gaisa spēku ekipējumu, ko iespējams ievietot vienā nelielā angārā. Tie ir Krievijas ražojuma helikopteri. Jaunākais būvēts ap 2000.gadu. Pārējie vēl deviņdesmitajos. Nesen Latvijas gaisa spēki trenējušies arī ar vecajām lidmašīnām. Nu tās noliktas ekskursantu apskatei, jo tehniski un morāli novecojušas. Mūsu armijas gaisa kuģu parks ir četri lielie MI – 17 un divi nelieli helikopteri MI-2, kas šobrīd atrodas kapitālajā remontā.
«Meklēšanas dežūrās mēs esam visu laiku. Darba laikā līdz 17:00 esam 20 minūšu gatavībā, ārpus darba laika 90 minūšu gatavībā, attiecīgi arī sestdienās un svētdienās. Tas ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem,» stāsta Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Aviācijas eskadriļas komandieris, majors Armands Špillers.
Gaisa spēku uzdevums nav uzbrukt. Viņi piedalās cilvēku meklēšanas un glābšanas operācijās. Līdz slimnīcām Rīgā palīdz nogādāt smagāk cietušos. Helikopteri nesen aprīkoti ar īpašām meklēšanas ierīcēm, kas redz siltus priekšmetus un palīdz meklēšanas darbos sliktos laika apstākļos un tumsā. Vienas ierīces cena ir aptuveni miljons latu. Iepirktas tādas četras. MI-17 maksimālais lidošanas ātrums ir 250 kilometri stundā. No Liepājas līdz nosēšanās laukumam Gaiļezera slimnīcā Rīgā varot atlidot nedaudz vairāk kā stundas laikā. Uz borta ir vieta 19 cilvēkiem. Vienā stundā lidaparāts patērē 800 litrus degvielas un ar pilnu bāku var nolidot divas ar pusi stundas. Lai gaisa spēki strādātu ar pilnu jaudu – būtu nepieciešamas sešas ekipāžas. Šobrīd nokomplaktētas četras.
Krietni modernāki helikopteri bāzēti vien 50 kilometru attālumā no Latvijas robežas. Ostrova 5 karaspēka bāze saglabājusies vēl no padomju laikiem. Pēdējos gadus stāvējusi tukša, bet šobrīd Krievija nolēmusi to atjaunot. Pēc kārtas piecpadsmitā aviācijas bāze, kur pēc gada vai diviem būs nobāzēti 100 lidaparāti. Kā skaidro atvaļinātais bruņoto spēku kapteinis Mārtiņš Vērdiņš – to taktiskais uzdevums ir, iebrūkot pretinieka teritorijā, sniegt atbalstu sauszemes karaspēkam.
«Kaujas helikopteri komplektā ar kravas helikopteriem var tikt izmantoti aeromobilām operācijām. Tas nozīmē, ka paceļas gaisā no viena lidlauka, pārlido kaut kādas robežas vai valsts robežas, nosēžas pretinieka teritorijā, izkrauj kravu – kaujiniekus un aizlido. Kaujas helikopteri vajadzīgi, lai segtu visu šo te operāciju,» teic Vērdiņš.
K 52 jeb saukts arī Aligator, kas šobrīd ir pasaulē viens no ātrākajiem, lido virs 300 kilometriem stundā. To korpusi ir īpaši droši pret lodēm. Lidaparāti ar savām raķetēm spējīgi iznīcināt tankus un bruņmašīnas. Īpašu stabilitāti pat lidojot spēcīgas vētras laikā un manevrētspējas nodrošina divi rotori, kas katrs griežas savā virzienā. Krievijas Federācija ik gadu savam militāri rūpnieciskajam kompleksam pasūta aptuveni 20 šādus helikopterus. To darbības rādiuss ir aptuveni 500 kilometri. Tātad Ostrovas bāze ir tiešs drauds Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.
«Kā minimums te ir jāuzdod Krievijas pusei jautājumi. Ja politiskā līmenī viņi runā, ka viņi vēlas labas pragmatiskas attiecības, tad kas ir šie mājieni ar bruņoto spēku kontingenta palielināšanu pie Latvijas robežām? Arī ar šo helikopteru bāzi. Tas ir jautājums, ko Krievija grib ar šo teikt. Un šiem jautājumiem ir jāizskan diplomātiskā līmenī. Mums nav jākautrējas runāt par to, kas notiek pie mūsu robežām. Tā ir mūsu darīšana,» uzsver Austrumeiropas politisko pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors.
«Baltijas pusē esam uz aizsardzību orientēti savos militāros objektos un savās militārās struktūrās. Tad katrā ziņā otrā pusē robežai mēs redzam gan taktiskās raķetes, kas var nest kodollādiņus, gan uzbrukuma helikopterus. Tie visi ir uzbrukuma ieroči. Uz jautājumu parasti, kāpēc šeit ir vajadzīgi uzbrukuma ieroči, atbilde ir – mēs ķersim teroristus,» tā Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Valdis Zatlers.
Latgales pusē gaisu pēta pirms 11 gadiem uzbūvētais Audriņu radars un ik pa laikam no Šauļiem gaisā paceļas NATO iznīcinātāji no lidlauka Lietuvā. Tomēr militāristi uzskata, ka pēc šīs aviobāzes izveidošanas Latvijai nopietni jādomā, kā stiprināt izlūkošanu pierobežā. Krievijas jaunās paaudzes helikopteri kaujas uzdevumos dodas zemā lidojumā – ne augstāk par koku galotnēm. Un tik zemu lidojošus objektus Latvijas NATO radars nespēj uztvert. To apliecina atvaļinātais buņoto spēku ģenerālis Gundars Ābols. «Latvijā jau vispār šobrīd tādas pretgaisa aizsardzības sistēmas nav. Ja mēs ņemam vērā šādu apstākli, tad šis helikopteris īstenībā varētu lidot nebaidoties, ja mums nebūtu NATO gaisa iznīcinātāji, kas atrodas Šauļos. Praktiski, ja nav šo te pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas spēj vienlaikus sekot un identificēt un vest kauju ar desmit līdz 12 objektiem vienlaikus tad mēs esam kā bez rokām. Mūs vienkārši no gaisa nospiedīs,» uzsver Ābols.
Šobrīd zināms, ka Latvijas armija plāno iepirkt lietotas kaujas bruņmašīnas no Lielbritānijas. Bijušie militāristi spriež, ka tās kalpos kā bāze pretgaisa aizsardzības raķetēm, ko tuvākajā laikā Latvijas armija varētu iegādāties, lai stiprinātu mūsu pierobežas aizsardzību. Tāpat steidzami jāveido jauns gaisa radaru tīkls.
«Ir jāuzlabo patreizējās gaisa novērošanas sistēmas, iespējams, papildinot tās ar zemā lidojuma radariem, kas spēj konstatēt pacelšanās brīdi. Plus, iespējams, pasīvie radari, kurus atklāt nevar arī iespējamās pretinieka radara dislokācijas iekārtas un, protams, jāveic pašu pretgaisa aizsardzības spēju stiprināšana. Vai tas ir iespējams mums vieniem pašiem, es stipri šaubos, jo šīs sistēmas ir pārāk dārgas, lai pat trīs Baltijas valstis to atļautos, bet kopā ar NATO un ASV sabiedrotajiem noteikti, ka mēs to varam izdarīt,» teic Ābols.