Тут можно найти разбор этого стихотворения:
http://viaa.gov.lv/library/files/original/Bernuvaloda_2_RAKA_2016.pdf
Цитата:
Spilgts piemērs reflektorisku un citu skaņu izmantojumam (saistošs arī no kompozīcijas viedokļa) ir j. Baltvilka dzejolis „Eža gads”, ko vei- do gandrīz tikai onomatopoētismi vai to pārveidojumi. Autora tēlojums precīzi atbilst zoologu sniegtam šā ilggulētāja zīdītājdzīvnieka raksturo- jumam (sal., piem., Tauriņš 1982: 26–29): IX–IV ziemas guļa, riests maijā, mazuļi dzimst pēc dienām 40–49, mēneša vecumā kopā ar māti dodas medībās, vēl pēc mēneša pusotra vai diviem ezēni sāk patstāvīgu dzīvi
...
Dzejolī izmantoti dažādu nozīmju onomatopoētismi: cilvēka miega imitējums (krācieni, nopūtas, dziļa izelpa) ir atdarinājumā „Hrrrr-fūūūū...”, „Šuk-šuk! Puk-puk!” raksturo eža gaitu un pukstienus, tam pārvietojoties, riestojot, meklējot medījumu, „Čapu-čupu! Čapu-čupu!” – iekārtojoties ziemas guļai. Par ežu bērnu parādīšanos jūlijā „signalizē” okazionālie „Šu- kiņi, šukiņi, maziņi pukiņi!”, kam pamatā jau citētie eža rosības atveido- jumi „Šuk-šuk! Puk-puk!”. Šāds onomatopoētismu kompozicionāls izman- tojums rāda, ka tie savā ziņā ir semantiski patstāvīgi un var sniegt visai pilnīgu informāciju par kādas darbības, situācijas norisi. Ne patstāvīgie vārdi, kuru šai dzejolī nav daudz, bet tieši onomatopoētismi ir tie, kas ļauj saprast dzejoļa saturu un iejusties noskaņā.
Тут можно найти разбор этого стихотворения:
http://viaa.gov.lv/library/files/original/Bernuvaloda_2_RAKA_2016.pdf
Цитата:
Spilgts piemērs reflektorisku un citu skaņu izmantojumam (saistošs arī no kompozīcijas viedokļa) ir j. Baltvilka dzejolis „Eža gads”, ko vei- do gandrīz tikai onomatopoētismi vai to pārveidojumi. Autora tēlojums precīzi atbilst zoologu sniegtam šā ilggulētāja zīdītājdzīvnieka raksturo- jumam (sal., piem., Tauriņš 1982: 26–29): IX–IV ziemas guļa, riests maijā, mazuļi dzimst pēc dienām 40–49, mēneša vecumā kopā ar māti dodas medībās, vēl pēc mēneša pusotra vai diviem ezēni sāk patstāvīgu dzīvi
...
Dzejolī izmantoti dažādu nozīmju onomatopoētismi: cilvēka miega imitējums (krācieni, nopūtas, dziļa izelpa) ir atdarinājumā „Hrrrr-fūūūū...”, „Šuk-šuk! Puk-puk!” raksturo eža gaitu un pukstienus, tam pārvietojoties, riestojot, meklējot medījumu, „Čapu-čupu! Čapu-čupu!” – iekārtojoties ziemas guļai. Par ežu bērnu parādīšanos jūlijā „signalizē” okazionālie „Šu- kiņi, šukiņi, maziņi pukiņi!”, kam pamatā jau citētie eža rosības atveido- jumi „Šuk-šuk! Puk-puk!”. Šāds onomatopoētismu kompozicionāls izman- tojums rāda, ka tie savā ziņā ir semantiski patstāvīgi un var sniegt visai pilnīgu informāciju par kādas darbības, situācijas norisi. Ne patstāvīgie vārdi, kuru šai dzejolī nav daudz, bet tieši onomatopoētismi ir tie, kas ļauj saprast dzejoļa saturu un iejusties noskaņā.