Juris Paiders: Viņķele demonstrē apbrīnojamu tumsonību 3

Ilze Viņķele jau pielaiko premjera uzsvārci. Kā trāpīgi norāda Playboy, Viņķele neteica nē uz jautājumu par gatavošanos ieņemt Ministru prezidenta krēslu un kabinetu.

Īpaši vīriešu žurnālam labklājības ministre pauž savu sašutumu par Latvijas pensionāriem: «Viņi, kas nāk no padomju laikiem, saka, ka ir maksājuši nodokļus, strādādami rūpnīcās (padomju laikā gan nebija tāda jēdziena kā nodokļu maksāšana), un pārmet, ka viņu stāžs ir liels, bet pensija niecīga, to valsti viņi ir būvējuši un tā nemaz nav atšķirīga no šodienas Latvijas. Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules un viņu devumu citai valstij nevar adekvāti novērtēt šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši.»

Izlasot to, gribas iekliegties: kāda tumsoņa ir kļuvusi par labklājības ministri? Vai šis cilvēks ir savā vietā? Ko nozīmē frāze «padomju laikā gan nebija tāda jēdziena kā nodokļu maksāšana»? Padomju laiki, saturieties, Viņķele nāk!

Padomju laiki var patikt vai nepatikt, tos var saukt par okupācijas pusgadsimtu un atgādināt gan režīma noziegumus, gan visas gulaga šausmas.

Tikai pat padomju laikā bija gan jēdziens nodokļu maksāšana, gan arī tāds jēdziens kā valsts budžets. Par nodokļu nemaksāšanu vai termiņu nokavēšanu Staļina laikā varēja norauties 5 vai pat 8 gadus ziemeļu nometnēs. Simtiem Latvijas zemnieku ceļš uz Sibīrijas nometnēm sākās 1948. gadā par lauksaimniecības nodokļa nenomaksāšanu vēl pirms izslavētās 1949. gada izsūtīšanas. Brežņeva laikā vara kļuva žēlīgāka. Nodokļu maksāšana padomju laikā bija daudz, daudz nopietnāka nekā tā visatļautība, ko ciniski atļaujas demonstrēt sprūdži un citi shēmotāji neatkarīgās Latvijas laikā. Padomju laikā lielāko valsts budžeta ienākumu daļu veidoja apgrozījuma nodoklis. Apgrozījuma nodokļa likme bija diferencēta dažādas nozīmes precēm. Pamata pārtikas produktiem apgrozījuma nodoklis bija 1%. Savukārt precēm, kas simbolizēja pārticību un nebija ikdienas vajadzību priekšmeti, apgrozījuma nodokļa likme bija 50% un vēl lielāka. Apgrozījuma nodokļa ienākumi, apliekot patēriņu, veidoja lielāko daļu no nodokļu ieņēmumiem gan Latvijas PSR, gan PSRS budžetā. Mazāka nozīme bija iedzīvotāju nodokļiem.

No visiem legālajiem iedzīvotāju ienākumiem bija jānomaksā (tieši kā mūsdienu Latvijā nodokļu aprēķins un pārskaitīšana bija jāveic uzņēmumu grāmatvedībai) divi pamata nodokļi – ienākuma nodoklis un bezbērnu (mazģimeņu) nodoklis. Ienākuma nodoklis bija progresīvs ar maksimālo likmi 13% valsts darbā, bet sasniedzot 60 un pat vairāk procentu pie citiem ienākumu veidiem. Bezbērnu (mazģimeņu) nodoklis arī bija progresīvs un maksimāli sasniedza 6,5% no ienākumiem. Bezbērnu (mazģimeņu) nodoklis bija jāmaksā precētiem pāriem bez bērniem un neprecētiem vīriešiem. Savukārt zināms procents no algu fonda ikvienam uzņēmumam bija jāiemaksā pensiju un pabalstu fondā.

PSRS laikā bija viena problēma: īpašumi un ienākumi, no kuriem tika maksātas pensijas, nebija nodalīti no pārējā valsts īpašuma un valsts finansēm.

Atjaunojot neatkarīgo Latviju, pirmais, kas bija jāizdara – bija jānodala pensiju uzkrājumi un īpašumi. Taču tā laika līderu vēlme bija pensiju uzkrājumus nenodalīt, bet visu valsts mantu pēc iespējas izzagt (privatizēt).

Īpašumi nonāca jaunbagātnieku rokās, bet par padomju laikā radīto nacionālo bagātību, kas palika Latvijas teritorijā un kļuva par Latvijas valsts īpašumu, pensionāri pat nesaņēma pliku paldies. Tieši otrādi – tie tagad saņem rupju pļauku no labklājības ministres Ilzes Viņķeles. Gan Viņķelei, gan visiem pārējiem varnešiem ir jālūdz piedošana visiem Latvijas pensionāriem par nespēju nodalīt un nosargāt padomju laiku strādājošo radīto nacionālo bagātību no alkatīgajiem prihvatizatoriem. Labklājības ministrija nevar maksāt adekvātas pensijas par to nacionālās bagātības daļu, kas tika radīta padomju laikā, jo šī daļa ir transformējusies daudzu neatkarīgās Latvijas jaunbagātnieku dzīvesveidā. Atbildība par šādu valsts bagātības pārdales modeli jāuzņemas valstij, un Labklājības ministrijai ir jānodrošina, lai pensionāri saņemtu atbilstošus ienākumus par savu ieguldījumu nacionālās bagātības radīšanā. Pensionāri saņemto pensiju ir godam nopelnījuši.