Atšķirībā no Latvijas Nīderlandē un Beļģijā bērni tiek apdāvināti nevis Ziemassvētkos, bet decembra sākumā, turklāt vietējam Ziemassvētku vecītim jeb Sinterklāsam (Svētajam Nikolajam) tur tradicionāli ir palīgi – bariņš jaunekļu ar ogļmelnām sejām, cirtainiem matiem un koši sarkanām lūpām, kuri tiek dēvēti par Melnajiem Pēteriem (Zwarte Piet).
Pret šiem tradicionālajiem svētku personāžiem tagad uzsākta plaša kampaņa, apgalvojot, ka viņi personificē verdzības sistēmu un atgādina par rasisma laikiem.
Saskaņā ar tradīciju, kas sniedzas vairākus gadsimtus senā pagātnē, Sinterklāss un viņa pavadoņi nīderlandiešu bērnus apdāvina 5. decembrī, bet beļģu bērnus – 6. decembrī. Sinterklāss parasti ir tērpies drānās, kas atgādina bīskapa tērpu, un uzvedas ar lielu pašcieņu, bet viņa palīgi ir daudz atraktīvāki, cenšas izklaidēt bērnus, dala viņiem konfektes un citus saldumus. Sinterklāsa un Melno Pēteru ierašanos mazie beļģi un nīderlandieši gaida jau kopš novembra vidus – saskaņā ar tradīciju viņi ar kuģi no tālās Madrides atceļo vēl vairākas nedēļas pirms apdāvināšanas dienas, daudzās Nīderlandes un Beļģijas pilsētās notiek svētku parādes, kurās piedalās šie personāži.
Šīs nedēļas laikā svētkiem uzmanību pievērsušas gan ziņu aģentūras AP un Reuters, gan izdevums Christian Science Monitor. «Nīderlande un Beļģija ir divas valstis, kas lepojas ar saviem progresīvajiem likumiem un atklāto sabiedrību, taču, kad runa nonāk līdz Santaklausa un viņa palīgu atspoguļošanai, kritiķi saka, ka šīs valstis ir iestrēgušas viduslaikos,» raksta Reuters, protams, dodot vārdu šiem kritiķiem. Līdzīga nostāja ir AP, kas savu rakstu uzsāk ar apgalvojumu: «Ārzemnieki, kuri ziemā apmeklē Nīderlandi, parasti ir pārsteigti, sastopoties ar vietējā Svētā Nikolaja palīgiem, kuriem ir nokrāsotas melnas sejas, galvā uzliktas afrikāņu parūkas, bet lūpas ir biezas un sārtas – vārdu sakot, viņi atgādina tumšādainā cilvēka rasistisku karikatūru.» Tiesa, aģentūra atzīst, ka lielākā daļa nīderlandiešu Melnos Pēterus uzskata par absolūti nekaitīgiem iedomu tēliem, kuri nepārstāv kādu konkrētu rasi.
Tomēr nekavējoties tiek citēts Antidiskriminācijas biroja Amsterdamas reģionālās pārstāvniecības direktores Džesikas Silversmitas sacītais – viņa apgalvo, ka vēl pirms gadiem pieciem birojs vidēji gadā saņēmis vienu vai divas sūdzības par Melno Pēteru līdzdalību svētkos, pērn sūdzību skaits pieaudzis līdz 100, bet šogad gaidāmas vēl vairākas. «Turklāt mums sūdzas ne tikai cilvēki no Antiļu salām vai Surinamas,» sacījusi Dž. Silversmita, atgādinot par bijušajām Nīderlandes kolonijām, kuru iedzīvotāji savulaik tika pārdoti verdzībā. Sarunā ar Reuters par saņemtajām sūdzībām, kuru skaits gan neesot liels, runā arī antidiskriminācijas organizācija RADAR un Beļģijas Vienlīdzīgo iespēju centrs.
Pērn samērā plašu ievērību izpelnījās četru aktīvistu arests. Jaunie vīrieši, ģērbušies krekliņos ar uzrakstiem Melnais Pēteris nozīmē rasismu, mēģināja izjaukt svētku parādi Dortrehtas pilsētā, un ar vienu no viņiem, Kvinsiju Gario, policija izrēķinājās bez lielām ceremonijām. K. Gario, kurš dzimis Karību jūras salā Kurakao, intervijā Reuters stāstījis, ka ideja par šādu protestu viņam radusies pēc tam, kad viņa māte raudot stāstījusi, ka darbā esot nosaukta par Melno Pēteri. Jāpiebilst, ka policijas brutalitāte izraisīja sašutumu nīderlandiešu sabiedrībā, bet ne mazāk tā bija sašutusi par K. Gario mēģinājumu izjaukt bērniem svētkus. Aktīvists gan taisnojies, ka šo tēmu var aktualizēt tikai svētku sezonas laikā, jo pārējo gadu par to neviens nav ieinteresēts runāt.
Lielākā daļa no tiem, kuri kritizē Melnā Pētera tēlu, atgādina, ka pirmo reizi zīmējums, kurā redzams, ka Sinterklāsu pavada palīgs ar melnu seju, parādījies skolotāja un mākslinieka Jana Šenkmana grāmatā, kas izdota 1850. gadā, un zem zīmējuma redzams paraksts Sinterklāss un viņa kalps. «Tolaik bija pieņemts, ka nozīmīgām personām ir tumšādaini kalpi, tas bija statusa simbols. Sinterklāss, protams, bija nozīmīgs cilvēks, tātad arī viņam vajadzēja šādu kalpu. Mēs nevaram apgalvot, ka ļaudis, kuri pārģērbjas par Melnajiem Pēteriem, ir rasisti, taču viņi atbalsta tradīciju, kas kultivē stereotipisku, rasistisku priekšstatu par tumšādainajiem cilvēkiem,» sarunā ar Reuters skaidro Amsterdamas Mērtensa institūta pētnieks Džons Helslūts.
Kritiķi gan norāda, ka viņa atsauce uz 1850. gada zīmējumu nav īsti korekta. Gan senas leģendas, gan gleznas liecina, ka tradīcija Nīderlandē apdāvināt bērnus decembra sākumā radusies vēl XVII gadsimtā, turklāt tolaik Sinterklāsam palīgā nācis pats nelabais, kurš, protams, attēlots melns. Tolaik valdījis ticējums, ka Sinterklāss apdāvina tikai paklausīgos bērnus, bet nelabais nes žagarus nerātņiem. Ar laiku šī tradīcija transformējusies, sabiedrība nākusi pie pārliecības, ka svētku laikā dāvanas ir pelnījuši visi bērni, bet Melnā Pētera sejas krāsa tiek skaidrota ar to, ka viņš nosmērējies, ložņājot pa skursteņiem un piegādājot dāvanas visās mājās.