Neskatoties uz to, ka vārdu „mentors” mūsdienās lieto arvien biežāk, tikai nedaudzi zina, kas ir mentori un ar ko viņi nodarbojas. Lai noskaidrotu augstākminēto, tikāmies ar vienu no organizācijas ODIN/VITA brīvprātīgajiem, kas pilda mentora (jeb audzinātāja) pienākumus, - Jekaterinu Frolovu.
Jekaterina, kā Tu paskaidrotu, kas ir mentors?
Mentoru apmācības kursos mums paskaidroja, ka mentors ir plecs, uz kura var atbalstīties brīvprātīgais, kurš atbraucis no ārzemēm. Mentors ir cilvēks, kurš jūt, kad ir vajadzīgs, tomēr nekādā gadījumā neuzspiež savu klātbūtni. Pats galvenais, ka mentors ir pavadonis un palīgs, kurš palīdz ārzemniekam integrēties sabiedrībā.
Tas ir, Tavā pārziņā ir aizbilstamais, kuram Tu palīdzi?
Jā, esmu brīvprātīgā un mentors, rūpējos par divdesmit astoņu gadu vecu meiteni no Turcijas, viņas vārds ir Serapa. Viņa ieradusies Daugavpilī 3.janvārī un 27.decembrī dosies atpakaļ. Sākumā viņai nebija viegli adaptēties un orientēties uz ielām. Iepazīstināju viņu ar pilsētu, parādīju, kur atrodas aptieka, bibliotēka, pārtikas veikali, protams, pastāstīju arī par pilsētas ievērojamākajām vietām, kuras var apskatīt. Sākumā tikāmies ļoti bieži, sazvanījāmies un sarakstījāmies, bet vēlāk viņa kļuva patstāvīgāka. Vispār esmu par to, lai brīvprātīgais no ārzemēm būtu patstāvīgs.
Ja es pareizi sapratu, mentori apmeklē speciālās apmācības? Pastāsti, lūdzu, par tām.
Jā, mums tika organizētas apmācības divus mēnešu vēlāk pēc Serapas atbraukšanas. Tika apmācīti gan brīvprātīgie, gan mentori. Triju dienu laikā brīvprātīgajiem un mentoriem bija iespēja mainīties vietām, aprunāties un nedaudz satuvināties. Ceturtajā dienā mēs, mentori, tikām palaisti mājās, bet brīvprātīgie piedalījās vēl vienā apmācību dienā, iepazinās viens ar otru.
Pastāsti, lūdzu, vai Tu zināji, kas ir mentors, kādi viņa pienākumi pirms sāki ar to nodarboties?
Nē. Gandrīz trīs gadus, sākot ar studijām universitātē, darbojos organizācijā ODIN/VITA kā brīvprātīgā – pasniedzu angļu valodu pensionāriem, bet vēlāk iekārtojos pastāvīgā darbā, un sakarā ar lielāku aizņemtību kā brīvprātīgā darbojos ne tik aktīvi. Kļūt par mentoru man piedāvāja negaidīti, organizācijas vadītāja pastāstīja, ka ir šāda iespēja, deva palasīt dažādu literatūru. Turklāt viņa minēja, ka tas neaizņem daudz laika un nav grūti. Es biju ieinteresēta un nodomāju, kāpēc gan nē?, kāpēc nepalīdzētu cilvēkam no ārzemēm?
Jekaterina, saki, lūdzu, kā Tu gatavojies savas aizbilstamās atbraukšanai?
Gatavojos, sāku sarakstīties ar Serapu ar interneta starpniecību, uzzināju, ka viņai ir 28 gadi. Man likās, ka viņa būs patstāvīga, nopietna un atturīga, ka mums būs dažādas intereses, jo man ir tikai 22 gadi. Teikšu godīgi, tas mani mulsināja. Bet, kad Serapa atbrauca, viņa izrādījās pavisam citādāks cilvēks.
Mentora pienākumu pildīšana ir brīvprātīga, bet ko tas dod cilvēkam, kurš uzņemas šādus pienākumus?
Esmu kļuvusi daudz atbildīgāka, jo esmu atbildīga ne tikai par sevi, bet arī par otro cilvēku. Tas izpaudās arī, kad kopā bijām ārpus Daugavpils. Sapratu, ka Serapai nav laika izjūtas, nācās viņai atgādināt par laiku, lai nenokavētu autobusu. Pēc apmācībām viņai vajadzēja pašai atgriezties atpakaļ Daugavpilī, un es paskaidroju, kur atrodams autobusu saraksts, viņa bieži zvanīja un precizēja, vai viņa ir uz pareizā ceļa. Negribu pārspīlēt, bet man patīk palīdzēt cilvēkiem. Gadās, ka nav laika priekš sevis, bet labprāt palīdzēšu citam. Tas traucē, bet es tur neko nevaru darīt. Manuprāt, brīvprātīgā un mentora darbs palīdz cilvēkam pilnveidot sevi un pārvarēt sīkas dzīves problēmas.
Jekaterina, pastāsti, kādas grūtības Tev un Tavai aizbilstamai nācās pārciest šajā laikā?
Serapa pieradusi dzīvot ar vecākiem, kas ir tipiski Turcijai, tur visas neprecētās meitenes dzīvo ar vecākiem, un viņa ļoti ilgojās pēc ģimenes. Bija arī tīri sadzīviskās problēmas – Serapa ir ļoti akurāta meitene, bet dzīvoklī, kurā viņa dzīvoja ar pārējiem brīvprātīgajiem, ne visi uzturēja kārtību, tāpēc dažreiz radās nesaprašanās. Šādos gadījumos mēs apspriedām problēmu un kopā meklējam tās risinājumu. Jautājumu ar viņas laika izjūtu mums tā arī neizdevās atrisināt, un Serapa joprojām kavē tikšanās. Pirms viņas aizbraukšanas konstatējām, ka šī gada laikā Serapai pieauga dažādu mantu skaits un viņa nevar aizvest visu, tāpēc nolēmām, ka šīs mantas viņa atdos sociālajā mājā, kas atrodas Šaurā ielā.