Daudzas lietas mūsu dzīvē nenotiek tā, kā mums gribētos – mainās gadalaiki, neskatoties uz to, ka mēs sapņojam par mūžīgo vasaru; laimīgā diena beidzas, un iestājas nakts; līst lietus, kad mēs ilgojamies pēc saules.
Bet mēs taču neapvainojamies uz Dievu un nekurnam, ka Viņš ir mūs pievīlis, vienkārši ģērbjamies atbilstoši gadalaikam, ejam gulēt, būvējam māju ar apkuri.
Toties, ja mums tiek lemts dzīvot neīstajā valstī, ģimenē vai laikā, ne tā, kā mums gribētos, mēs ātri atrodam vainīgos: slikta valdība, slikta pilsēta, nejauki cilvēki, un vispār krīze. Kāds man ar to sakars? Tas nebiju es, kas noveda valsti līdz krīzei. Ko es varu darīt? Esmu mazs, bezpalīdzīgs, manā vietā visu izlemj valdība, es tur neko nevaru darīt, varu tikai ciest.
Manuprāt, jautājums jāuzstāda savādāk: KO es varu darīt? (t.i., kāda ir mana dzīve un kā es vēlos dzīvot, kādi ir mani mērķi, ko es vēlos sasniegt šajā dzīves posmā); vai ko ES varu darīt? (kāds es esmu, kādi ir mani resursi – spējas, iespējas, sasniegumi, potenciāls, mērķi); vai ko es VARU darīt? (kāda ir realitāte, kurā es dzīvoju, kādas tajā ir manas iespējas un kādi ierobežojumi, kā var izmantot noteiktā laika un vides īpatnības); vai arī ko es varu DARIT? (iespējamās aktivitātes; ko var darīt konkrētā laikā un situācijā, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti). Vārdu sakot, es varu uzņemties atbildību par savu dzīvi, neaizbildinoties ar apstākļiem un nepārliekot atbildību uz citiem cilvēkiem.
Un kā ir ar krīzi? Vai var par to nerunāt?
Pasaulē un Latvijā pastāv krīze (grieķu krisis – lēmums, pagrieziena punkts, iznākums), tomēr es gribētu parunāt par šo krīzi kā par cilvēka dzīves fonu, kas ir līdzīgs ziemai. Lai gan tā ilgst tikai ap 6 mēnešiem gadā, daudzi cilvēki ar grūtībām pārcieš aukstumu, samierinās ar īsām dienām un garām naktīm, kā arī citiem Latvijas ziemas labumiem. Un tomēr cilvēki to pārdzīvo! Pat atrod, par ko priecāties – nēsā skaistus kažokus, kurina pirti, slēpo, fotografē pārsteidzoši skaistas ainavas. Vārdu sakot, dzīvo arī uz ziemas fona.
Krīze, tāpat kā ziema, rada dzīvei nelabvēlīgo fonu, tomēr dzīve turpinās! Cilvēku dzīvē VIENMĒR, gan agrākajos laikos, gan mūsdienās notiek arī viņu pašu krīzes – psiholoģiskās, vecuma, radošās, profesionālās, ģimenes utt. Savādāk neviens organisms neattīstās.
Kāda ir jebkuras krīzes būtība?
Krīzes būtība saistāma ar to, ka kādā brīdī kaut kas „sabrūk” cilvēkā, un viņš jūtas nelaimīgs, bezspēcīgs, nespējīgs turpināt dzīvot kā agrāk un nezinādams, kā dzīvot savādāk.
Šajā dzīves posmā cilvēks spējīgs uz dažādu rīcību, viņš var kļūdīties un šīs kļūdas vēlāk nevarēs izlabot; šajā laikā var rasties vai saasināties slimības; notikt pašnāvība vai attiecību izbeigšana. Tomēr iespējamas arī citas – pretējās – sekas: cilvēks var kļūt pieaudzis, labāks, stiprāks, cilvēciskāks un gudrāks, sasniegt citu savas attīstības līmeni.
Ko darīt, ja piedzīvojat personīgo krīzi, kā izmantot to kaut kā jaunā radīšanai?
Pirmkārt, jāiemācās apzināties savu „es” šeit un tagad, sajust savu fizisko ķermeni un saprast, kā „darbojas” jūsu māņu orgāni.
Otrkārt, jāapzinās, kam jūs pretojaties, ko jūs vēlaties izsvītrot no savas apziņas – tā arī ir jūsu problēma.
Treškārt, savienojiet dažādas apziņas sfēras, izseciniet, kā tās ir savstarpēji saistītas: „Manas dūres ir sažņaugtas, esmu dusmīgs, varu kādam iesist...”.
Ceturtkārt, krīze vienmēr ir emocionāls sasprindzinājums, lai to noņemtu, jāatslābina muskuļi. Sāciet praktizēt relaksējošos vingrinājumus vai meditēt.
Un pēc tam izanalizējiet situāciju. To var izdarīt vienatnē vai ar tuvinieku palīdzību, vai ar speciālista (ārsta, psihologa, sociālā darbinieka, priestera) palīdzību. Situācijas analīzei jāapzinās un jāizrunā (vai jāuzraksta) tas, kas ar jums šobrīd notiek (viņa mani pameta; es vairs nevaru atmaksāt kredītu; tā ir hroniskā slimība utt.). Atzīstiet šo faktu, pieņemiet to (jā, man nāksies dzīvot bez viņas; jā, es varu zaudēt šo dzīvokli vai meklēt kādu citu izeju; jā, man vajadzēs dzīvot ar šo slimību).
Tālāk – jāizvirza mērķi un jācenšas tie sasniegt (svarīgi, lai variantu būtu daudz). Pēc tam jāizanalizē savi resursi – kas es esmu, kāds es esmu, kādas spējas man piemīt, ko es protu un ko varu iemācīties, kādas ir manas fiziskas un materiālas iespējas, kādas ir manas attiecības ar cilvēkiem, kā viņi var man palīdzēt utt.
Parasti šajā posmā cilvēka bailes un apjukums atkāpjas, viņš sāk vieglāk pārvarēt grūtības, jūtas enerģiskāks, uzņemas atbildību par savu dzīvi – cilvēks sāk apzināties jaunā dzīvesveida radīšanas plānu.
Ričards Bahs raksta: „Kad kāpurs kokonā domā, ka noticis pasaules gals, Skolotājs uzskata, ka pienācis laiks piedzimt tauriņam”. Aicinu jūs uzskatīt krīzes par laiku, kad dzimst tauriņi!
• Ludmila Di
Psiholoģe, grupu psihoterapeite, Austrumeiropas Eksistenciālās Terapijas Asociācijas biedre, Latvijas Profesionālo Psihologu Asociācijas biedre.