Piemērotas atskaites sistēmas trūkums neļauj saprast, kas sociālajā sistēmā īsti notiek, atzīst labklājības ministre Ilze Viņķele.
- Pasaules Bankas pētījums un iztikas minimums – kad tas būs? Un kāda ir tā nozīme kā atskaites punktam, lai Latvijas sociālajā sfērā vispār kaut ko plānotu?
- Neesmu vēl redzējusi starprezultātus, kas pamazām jau sāk ienākt, bet visam pētījumam jābūt gatavam maijā. Runājot par iztikas minimumu, ir skaidrs, ka šis rādītājs ir novecojis, un tajā ietvertais preču grozs neatbilst mūsdienām. Mazs piemērs – tajā nav interneta. Tāpēc Pasaules Banka pēc citu Eiropas valstu labākās prakses pieredzes Latvijai rēķina sabiedrības ienākumu mediānu – vidējo ieņēmumu līmeni, izslēdzot ekstrēmos rādītājus. Un tad ir jāvienojas par saprātīgu procentu no šīs mediānas, kas tiek uzstādīts kā jaunais iztikas minimums.
- Esot bez šāda atskaites punkta, vai tas nenozīmē, ka valdības «mēs pie tā strādājam», piemēram, sociālajā politikā, ir tik pat izplūdusi retorika kā protestētāju žēlošanās, ka «nepietiek» un «valdība ir slikta», kaut gan nav īsti skaidrs, cik un kur tieši viņiem nepietiek?
- Publiskajā retorikā mums ir divas absolūtās vērtības – iztikas minimums un minimālā alga.
- No kurām iztikas minimums nekam neder.
- Minimums neder, un minimālā alga, ja skatās pēc būtības, sociālās politikas kontekstā neatspoguļo neko. Jo minimālā alga ir atalgojums par viszemāk kvalificēto darbu, kas nevar būt sabiedrības vērtību mērs. Tas vienkārši ir indikatīvs rādītājs, cik šajā valstī viszemāk kvalificētais cilvēks par astoņu stundu darbu kā minimums var saņemt – nekas vairāk. Ja mēs to izmantojam visās iespējamajās vietās kā atskaites sistēmu, tad faktiski mēs sevi mānām.
Tāpēc jaunais iztikas minimums, ko mēs piedāvāsim kā reālāku, – tam būtu jākļūst par sociālās politikas mērauklu tajā, kas un kurās situācijās tiešām ir jākompensē no publiskajiem resursiem.
Bet ir virkne lietu, kas pēc formas liek teikt – jā, mums kaut kas tāds valstī ir, tomēr pēc piepildījuma tas faktiski neapmierina cilvēku vajadzības. Piemēram, pabalsts cilvēkiem ar invaliditāti kopš bērnības. Jā, šāda pozīcija mums ir, bet tie 75 lati – kas tas ir? Kam? Pret ko? Tā ir simboliska summa, kas neko nepasaka.
Vai arī ģimenes valsts pabalsta astoņi lati. Var jau būt arī šāda simboliska pozīcija, šāds žests, bet ja skatāmies no nevienlīdzības mazināšanas aspekta, tad visas teorijas un prakses saka, ka universālie pabalsti nevienlīdzību sabiedrībā nemazina. Šiem astoņiem latiem ir gara vēsture no kaut kādiem Padomju Savienības laiku rēķiniem, bet pašlaik tiem konkrētas jēgas nav.