No nākamā gada lauksaimniecības zemi ļaus iegādāties arī ES valstu pilsoņiem – fiziskām personām.
«Kā ražotājs uzskatu, ka nepieciešami stingrāki kritēriji zemes iegādei ārvalstniekiem, jo zemei jābūt ražošanas līdzeklim,» norāda z/s Vilciņi 1 saimnieks Arnis Burmistrs.
Patlaban spēkā vēl ir pārejas periods jeb likumā «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» noteiktie ierobežojumi, kas liedz ES dalībvalstu pilsoņiem un tajās reģistrētām juridiskām personām brīvi iegādāties lauku zemi. Ierobežojumi beigsies 2014. gada 1. maijā, un eksperti prognozē, ka pēc zemes tirgus atvēršanas tiks piedzīvota lielāka pirkšanas aktivitāte.
Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka jau līdz šim atrastas iespējas, kā apiet spēkā esošos ierobežojumus, izmantojot tās normas, kas ļauj zemi iegādāties Uzņēmumu reģistrā reģistrētām kapitālsabiedrībām, kuru pamatkapitālos vairāk nekā puse pieder fiziskām vai juridiskām personām no tām valstīm, ar kurām Latvijai noslēgti līgumi par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību.
Zemes tirgus likumprojekts, ko izstrādājusi Zemkopības ministrija (ZM), paredz noteikt vairākus kritērijus potenciālajiem zemes pircējiem – fiziskām un juridiskām personām. Kā liecina DB rīcībā nonākušais noteikumu projekts, lauku zemi varēs iegādāties fiziska persona, kas ieguvusi lauksaimniecisko izglītību vai speciālas zināšanas šajā nozarē, vismaz trīs gadus pēc kārtas Latvijā aktīvi nodarbojusies ar lauksaimniecību, vismaz trīs gadus nepārtraukti dzīvo Latvijā un var apliecināt šīs zemes izmantošanu piecu gadu laikā pēc tās iegādes lauksaimnieciskajā ražošanā.
Pret šo gan ir iebildes Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei (LOSP), kas norāda – pašreiz nav īsti saprotams, kā zemes pircējs varēs apliecināt šīs zemes izmantošanu piecu gadu laikā lauksaimnieciskajai darbībai. LOSP izpilddirektos Dīns Cielavs arī uzskata, ka likumprojekts šā brīža redakcijā var krietni sarežģīt zemi iegādāties lauksaimniekiem tiem, kuri lauksaimniecisko darbību veic ilgāk par gadu un mazāk nekā trīs gadus. LOSP izpilddirektors aicina mainīt nosacījumus attiecībā uz lauksaimnieciskās darbības veikšanas ilgumu vai nu esošajiem lauksaimniekiem, vai «jaunajiem lauksaimniekiem». Viņš uzsver, ka prasība par vismaz trīs gadus nepārtrauktu dzīvošanu Latvijā ierobežo zemes pirkšanas iespējas tiem latviešiem, kuri kādu laiku strādājuši vai mācījušies ārvalstīs.
Savukārt Meža īpašnieku biedrībai (MĪB) vislielākie iebildumi radušies par nosacījumu ieviešanu, kas izslēgtu no zemes tirgus personas, kurām nav lauksaimnieciskās izglītības. «Ņemot vērā, ka ir ļoti maz tādu īpašumu, kas sastāvētu tikai no lauksaimniecības vai tikai no meža zemes, tad platību, kurā būtu gan mežs, gan lauksaimniecības zeme, piemēram, persona ar mežsaimniecisko vai citu izglītību iegādāties nevarētu, savukārt personas ar lauksaimniecisko izglītību varētu iegādāties gan lauksaimniecības, gan meža zemi,» norādījusi MĪB. Vēl kā argumenti tiek minētas situācijas, kad prasība par izglītību varētu darboties pretēji valsts iecerei veicināt personu palikšanu Latvijā, jo Latvijas pilsoņi, kuriem nav ne lauksaimnieciskās, ne mežsaimnieciskās izglītības, bet būtu vēlme investēt zemē un savu turpmāko darbību saistīt ar zemkopību, šāda iespēja tiktu liegta. Darba grupas dalībnieki arī norādījuši, ka izglītība nav pamatnosacījums, kas nodrošinātu, ka zeme turpmāk tiek apsaimniekota racionāli, tādēļ diskriminācija pēc izglītības nebūtu pieļaujama.