Baidoties no atlaišanas, Maximas darbinieki raidījumam "Nekā personīga" tomēr ir vēlējušies anonīmi pavēstīt par lielveikala attieksmi pret saviem kasieriem, kas lielā mērā ļauj labāk saprast Zolitūdes traģēdijas iemeslus.
"Signalizācija strādāja jau mēnesi. Dažreiz pat diendienā. Divu nedēļu laikā tikai vienu reizi pircējus izveda ārā. [...] Veikals vienmēr ir pirmajā vietā licis to, ka viņi grib nopelnīt. Viņiem vienmēr ir bijusi svarīga peļņa. Veikals vienmēr lika darbiniekiem palikt un strādāt. Mūsu Ņina, kas gāja bojā, viņa pa dienu divas reizes tika vai nu pačurāt vai kaut ko iekost. Viņa bija labsidrīga mūsu Ņina. Laida jaunās meitenes, lai aiziet uzpīpēt. Strādājām pa piecām stundām neizejot ārā. Ja kādrezi palika slikti - mums kasēs darbinieki ir pat vēmuši, jo nelaiž ārā. Nav, kas strādā.
"Kad bija uzlieti pamati un celtnieki nāca pēc ziemas, visi pamati bija saplaisājuši un būtu atkal par jaunu jānostiprina. Kad būvēja otro kārtu, ēka bija cietusi no ūdens un bijušas plaisas. Bijuši uzstādīti pat balsti. Mūsu ģērbtuvēs visu laiku krājās ūdens. Mums visa noliktava pludoja, kabinetus aizlēja, preces sabojāja. Tur visu laiku lija ūdens. Kā lietus gāž, tā mums ūdens noliktavā. Noliktavā stāvēja stutes. Meitenes baidījās uz tualeti iet. Viņi tik atnāk, paskatās, nekas tur nekrīt. Palaboja un viss. Noņēma stutes un pateica - viss kārtībā. Kad sāka zemi uz jumta vest, mēs ar kolēģiem tieši runājām - mums laikam dzīviem zārku taisa."