Jaungada naktī dažreiz notiek neizskaidrojami gadījumi. Kāds skeptiski uzskata tos par sakritībām, citi tiem tic, jo savā dzīvē piedzīvoja īstu brīnumu.
„Passion.ru” vēlas pastāstīt Jaungada stāstus, kuri pierāda, ka brīnumi joprojām notiek.
Piepildījies pareģojums
Irina neticēja pareģojumos un zīlēšanā, viņa zināja, ka piepildās tikai viņas senās draudzenes pareģojumi, bet zīlēšana Jaungada naktī, ar kuru viņa izklaidēja draugus, bija tikai spēle.
Taču kādu reizi viņas draudzene-zīlniece pastāstīja par senu zīlēšanas veidu, kas ļauj ieskaitīties nākotnē. Irina nolēma to izmēģināt. Viņa izdarīja visu tā, kā viņai ieteica, kaut arī tumši spoguļi iedvesma viņai bailes.
Sveces liesma atspoguļojās spogulī, gaitenī, kas piesaista skatienu un liek arvien uzmanīgāk ieskatīties savā liktenī. Sirds dauzījās, rokas trīcēja, bet meitene zīlēšanu nepārtrauca.
Pēkšņi spoguļa tuneļa tumsā sāka parādīties dažādas ainas: Irina redz sevī dažu bērnu lokā, viņi tur meiteni aiz rokas, viņai blakus parādās arvien vairāk bērnu, taču viņa izskatās savādāk – mati nav izlaisti, bet sakārtoti frizūrā, viņa ir daudz vecāka, bet bērnu kļūst arvien vairāk.
Irina atjēdzās no sava kliedziena. Viņa nesaprata, kā var traktēt redzēto un piezvanīja draudzenei. „Apsveicu, tu būsi daudzbērnu māmiņa un daudzu mazbērnu vecmāmiņa”, sākumā teica viņai zīlniece, bet pēkšņi apklusa un klusā balsī turpināja: „Nē, tie nav tavi bērni, tu palīdzēsi svešiem bērniem”.
Pagāja 15 gadi. Irina kļuva par veiksmīgu uzņēmēju, bet daudz laika veltīja bērnunamam, kuru atbalstīja viņas iepriekšējais priekšnieks. Sieviete sen ar viņu kopā nestrādā, bet bērnus nepameta, pārskaita bērnunamam lielu daļu savu ienākumu un piedalījās katra bērna dzīvē.
Balss tumsā
Olga ar skumjām raudzījās logā – cilvēku uz ielas nebija, tikai laukumā esošā eglīte skaisti mirgoja ar uguntiņām. Bija Jaungada nakts. „Tuvojas Jaunais gads”, nodomāja meitene.
Pirms divām stundām viņas mīļotais cilvēks piezvanīja un paziņoja, ka viņu izsauca uz darbu – ķirurgiem neesot brīvdienu, un Jauno gadu viņai nāksies sagaidīt vienai. Olga saprata, ka viņš melo, bet lepnības dēļ neizrādīja, ka zina, kā jaunais cilvēks pavadīs svētkus.
Svētku galds bija uzklāts, ēdiens atdzisa. Olga jūtās nevienam nevajadzīga, kā mandarīns, kuru viņa pārdomāja ēst un plānoja izmest.
Viņa izstaigāja istabas, izslēdza gaismu un uguntiņas uz eglītes, paņēma vīna pudeli un apsēdās pie loga. Aiz sienas sita Kuranti. Olga attaisīja šampanieti, saskandināja ar savu atspulgu un iemalkoja. Vīns bija rūgts.
Pēkšņi iestājas pilnīgs klusums. Vairs nebija garām braucošo automašīnu trokšņa, kaimiņu smieklu. Meitene sadzirdēja vien dziļu samtainu balsi, kura teica: „Skumjas paies, tu būsi laimīga svešā valstī”.
Olga nodrebēja un atkal iedzēra šampanieti, šoreiz tā garša bija lieliska – salda, piesātināta, ar meža zemeņu un nezināmu augļu garšu.
No rīta viņai piezvanīja draudzene, kura četrus gadus strādāja Indijas okeāna krastā. „Brauc pie manis, zinu, ka Maskavā neesi laimīga, šeit tevi gaida jauns darbs un jauna dzīve”. Olga ātri sagatavojās braucienam, uzrakstīja atlūgumu, uzdāvināja kaimiņiem savas puķes un devās pretī nezināmajam.
Pēc trim mēnešiem viņa aizmirsa par bijušo un skumjām. Viņas dzīvē bija jēga un mīlestība – viņa satika savu princi, kuram bija gaišas un kā Indijas saule siltas acis. Balss tumsā nepievīla – svešā valstī viņa kļuva laimīga.