Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar tiesībsargu Juri Jansonu.
– Vai Latvija ir sociāli atbildīga valsts?
– Ja raugāmies uz informācijas kopumu, ko veido gan statistika, gan sociālā realitāte, gan vēl citi avoti, es saku: «Nē!» Ja valstī, saskaņā ar iepriekšējā gada statistiku un Eurostat datiem ap 40% cilvēku dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, tad nevaram runāt par sociāli atbildīgu un labklājīgu valsti. Turklāt sociāli atbildīga valsts ir tā, kas ne tikai sludina to, ka valdība, politiķi strādā, lai mazinātu sociālo atstumtību, veicinātu ekonomisko attīstību un mēģinātu nodrošināt tiesības uz taisnīgu atalgojumu, tiesības uz jēdzīgiem, cilvēka cienīgiem darba apstākļiem, vecumdienām…
Turklāt situācija jāvērtē kontekstā ar to, ka desmit gadus esam Eiropas Savienībā. Dalība ES – tā nav tikai pievienošanās kādai kopīgai ekonomiskai telpai. Tā ir arī vienošanās par kopīgiem tiesību principiem. Te es gribētu pieminēt tiesiskās vienlīdzības principu, kas nozīmē – mums ir kopīgi mērķi, kuri izriet no ES līguma un citiem ES dokumentiem. Mums ar šiem principiem kaut kā nesekmējas. Sociālā drošība Latvijā stipri atšķiras no tā, ko nodrošina citas ES dalībvalstis. Piemēram, tiesības uz taisnīgu atalgojumu nozīmē to, ka cilvēki saņem tādu darba algu, kas ir konkurētspējīga vai līdzīga vidējai Eiropā. Bet Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm ES.
Pensionāru stāvoklis liecina, ka esam sociāli neatbildīgi. Drīzāk – bezatbildīgi. Jautājumi, ko pensionāri uzdeva Labklājības un Finanšu ministrijai: «Kā var izdzīvot ar 100 vai 200 latiem mēnesī?», joprojām nav atbildēti.