Jautājums par mācību valodu mazākumtautību skolās pēdējo dienu laikā ir kļuvis par vienu no karstākajām tēmām. Un, kā tas pie mums pieņemts, par skolām tiek runāts ļoti emocionāli. Taču mēģināsim emocijas nolikt malā.
Labējais strupceļš
Atskatisimies uz pedējiem diviem mēnešiem. Tika veidota jaunā valdība. Šis process bija Latvijas labējās politikas cinisma un alkatības kalngals. Netika runāts ne vārda par valsts interesēm. Neviens pat nemēģināja par to kaut ieminēties.
Toties tagad ikviens, pat ne īpaši vērīgs Latvijas iedzīvotājs zina, kuras ministrijas mūsu valstī tiek atzītas par „naudīgām", un kuras ne. Satiksmes ministrija ir kā uzreiz divi trumpja dūži. To vēlas visi. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir gandrīz tik pat „vērtīga" kā Satiksmes ministrija. Lai tiktu pie šīs ministrijas, var pat izvirzīt ultimātus. Ekonomikas ministrija - arī nav zemē metama. Bet Labklājības ministrija, kur jādomā par pensionāriem, nevis par Eiropas fondu naudām - nē, paldies, nevajag. Nevienam nav vajadzīga arī ne izglītība, ne veselības aizsardzība.
Lūk, šis ir pirmais faktors. Līdz Eiropas parlamenta vēlēšanām palicis mazāk par četriem mēnešiem, līdz Saeimas vēlēšanām - astoņi mēneši. Bet labējās partijas ir, teiksim tā, - strupceļā. Viņi tikko publiski, visas sabiedrības acu priekšā ļoti uzskatāmi apliecināja, ka rūpējas tikai par šauri partejiskām, nevis valstiskām interesēm.
Taču iet uz vēlēšanām ar lozungu „Atdodiet mums Satiksmes ministriju, un mums viss izdosies" kaut kā nav pārāk glīti pat Latvijas labējām partijām.
Briesmīgie spoki
Turpināsim ar otro faktoru. Galvenā labējā partija „Vienotība" ir vēl lielākā strupceļā nekā visas pārējās. Savu karogu Valda Dombrovska personā viņi jau kaut kur paspeja pazaudēt. Tagad „Vienotība" palikusi ar tādiem līderiem kā Solvita Āboltiņa, Sarmīte Ēlerte un Dzintars Zaķis. Un ar tādu bagāžu kā izputināts „Liepājas metalurgs", bankrotējusi Krājbanka, simtiem tūkstošu emigrējušo, un tā tālāk, pēc saraksta. Protams, ka uz Reformu partijas fona „Vienotībai" vēl ir ne tās sliktākās izredzes. Taču acu priekšā jau sāk rēgoties biedējošie „Latvijas ceļa", „Saimnieka" un Tautas partijas spoki...
Kaut arī par Āboltiņu, Ēlerti un Zaķi nobalsos pat ne visi pašas „Vienotības" biedri, Eiroparlamentā un Saeimā samazinātā formātā šī partija tomēr iekļūs. Taču daudzus pašreizējos Eiropas parlamenta un Saeimas deputātus un ministrus gaida „konsolidācija". Viņus nepārvēlēs.
Un ko gan darīt, piemēram, Eiroparlamanta deputātam Kārlim Šadurskim? Viņam taču nekādos apstākļos nav izredžu turpmāk palikt Briselē. Ja nu vienīgi viesstrādnieka statusā.
Vai Inai Druvietei. Viņas izredzes tikt pārvēlētai, protams, ir lielākas kā Valdim Zatleram. Taču tikai nedaudz. Bet strādāt par skolotāju negribas.
Ierastais risinājums
Kas jādara sevi cienošam labējam politiķim, ja pastāv draudi palikt bez darba? Atbilde ir acīmredzama. Jāsāk izspēlēt nacionālo kārti. Tā pie mums jau izsenis pieņemts. Neko nesaproti ekonomikā un sociālajos jautājumos, strādāt neproti un negribi, taču tev patīk par neko saņemt lielu algu? Runā par nacionāliem draudiem! Piemēram, par krievu skolām.
Vairāk neko darīt arī nevajag. No pretējā flanga tūlīt pat pulcēsies tādi paši varoņi, kas apbruņosies savukārt ar Andreja karogu un sāks sludināt par „pēdējo un izšķirošo kauju".
Latvijā pēc principa „darīt neko nemāku, taču gribu daudz saņemt" dzīvo diezgan daudz gan latviešu, gan krievvalodīgo politiķu . Šajā nozīmē pie mums te ir pilnīga vienlīdzība, demokrātija un nav nekādas diskriminācijas.
Principā šādā veidā jau vismaz divas priekšvēlēšanu kampaņas ir gatavas - viena pret krievu skolām un otra par krievu skolām. Lēti, bet spēcīgi. Un ne vārda par tādiem muļķīgiem sīkumiem kā ekonomika un sociālās problēmas. Tas taču nevienu neinteresē.
Te svarīgi pievērst uzmanību vēl vienai niansei - līdz šā gada oktobrim Saeima un valdība fiziski nevar paspēt izdarīt grozījumus likumos, kas attiecas uz mācību valodu skolās. Tātad pašlaik visa cīņa „par" un „pret" ir un paliek tikai vārdos. Kā amerikāņu restlingā. Cikstoņi klapē sev pa krūtīm, lēkā, krīt, vicina dūres, atkal palēkā. Taču tikai izskata pēc. Talāk pasmaida kamerām un ģērbtuvēs kopā iedzer kādu aliņu.
Par skolām runājot
Tajā pašā laikā Rīgā to vidusskolu beidzēji, kur mācības notiek bilingvālās programmas ietvaros (tas ir, krievu un latviešu valodās), kārto latviešu valodas eksāmenu tikai nedaudz vājāk par latviešu skolu absolventiem.
Faktiski krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju jaunajai paaudzei pašlaik vispār nav nekādu problēmu ar latviešu valodu.
Toties gan latviešu, gan nacionālo mazākumtautību skolu beidzējiem ir ļoti vāji rezultāti matemātikas eksāmenā. Trauksme ir jāceļ par izglītības kvalitāti skolās un par skolotāju niecīgajām algām. Par to ir jāpiketē, jārīko mītiņi un demonstrācijas. Un visām valdības partijām ir jāvelta savi spēki tieši šo problēmu risināšanai.
Taču šādi „sīkumi" neinteresē ne mūsu labējos, ne viņu krievvalodīgos „partnerus" . Kam gan viņiem būtu vajadzīgi gudri un izglītoti pilsoņi. Gudri un izglītoti pilsoņi taču no saviem politiķiem prasīs, lai tie strādātu. Bet atolgojumu viņiem maksās tikai pēc paveiktā darba rezultātiem.
Tas ir par traku - Rīgas mērs raksta ar tādu pareizrakstības kļūdu daudzumu, ka atestātu par vidējo izglītību nav pelnījis un eksāmenos, ja tādus liktu - vienkārši izkristu.
Rīdzinieki, varbūt tomēr sava goda un pašcieņas vārdā pieprasām nomainīt mēru, kurš kompromitē mūsu visu izglītības kvalitāti?