Krimināllietā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu legāla uzņēmējdarbība tiek uzdota par noziedzīgu, notiek negodprātīgas manipulācijas ar tēzēm par nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju, patiesā labuma guvējiem, un tas viss sacementēts ar apsūdzošajām Rudolfa Meroni liecībām pret savu klientu, kas iegūtas apmaiņā pret tiesībām valdīt pār mantu, – izriet no zvērināta advokāta Induļa Ludiņa teiktā.
Viņš tā dēvētajā Lemberga prāvā ticis vairākkārt pratināts gan prokuratūrā, gan tiesā, jo savulaik pārstāvējis klientus vairākos Ventspils uzņēmumos. Pēc pratināšanas tiesā advokāts nenoraidīja Neatkarīgās lūgumu padalīties ar saviem iespaidiem un secinājumiem. Viņš pieļāva, ka pēc sarunas publiskošanas no tiesībsargājošo institūciju puses varētu sagaidīt represijas.
Ekonomikas plaušas
I. Ludiņš vērsa uzmanību uz to, ka, vērtējot nu jau daudzus gadus publiski pieejamos krimināllietas materiālus, nez kādēļ tiek daudz runāts par naudas atmazgāšanu caur ofšora firmām, bet diemžēl netiek pievērsta uzmanība naudas izcelsmei un tam, kurā brīdī un kad likums prasīja vai neprasīja maksāt nodokļus par konkrētām pozīcijām. «Ventspils tranzīta bizness ir starptautiski auditēts, caurskatāms. No krimināllietas materiāliem un prokurora man uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdē izriet, ka šajā biznesā notiekot naudas atmazgāšana un nodokļu nemaksāšana, pat necenšoties iedziļināties, kad šie nodokļi ir jāmaksā, kurā jurisdikcijā tie jāmaksā un vai vispār ir jāmaksā. Kā teicis angļu ekonomists Milns, ekonomika elpo caur spraugām nodokļu likumdošanā. Ja viss tiks aplikts ar 100% nodokli, neviens negūs peļņu un līdz ar to nekāda uzņemējdarbība nebūs iespējama,» uzsvēra advokāts.
Pēc prokuroru uzskatiem, ārzonu uzņēmumi dibināti, lai izvairītos no nodokļiem, taču, pēc advokāta skaidrojuma, šajā biznesā bez starpniekiem neiztikt. «Tur katram darījumam pa vidu ir vairāki starpnieki. Pārdotais vai nopirktais produkts lielākajā daļā reāli tiek pārdots biržās. Produkts pats par sevi nav nodokļu aplikšanas objekts. Pirmā nodokļu nomaksa notiek, produktam reāli izceļojot ārpus Krievijas. Tad tiek nomaksāta izvedmuita. Latvijas valstij jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis par sniegto pakalpojumu, jo produkts virzās tranzītā caur Latviju uz citām valstīm. Produkta transportēšanas procesā īpašnieki var daudzkārt mainīties. Viņu kravas tiek uzglabātas Ventspilī cisternās līdz brīdim, kamēr saplūst vajadzīgais daudzums kuģim vai arī tirgū parādās izdevīgākā cena, par kuru īpašnieki kravas var notirgot gala patērētājam. Kad naftas produkts nokļūst galamērķī Roterdamā vai kur citur, tas tiek atmuitots un tiek maksāti nodokļi. Līdzīgi ir kokapstrādē. Ar vienas kokzāģētavas produkciju nepietiek, lai piekrautu kuģi. Sīkām kokzāģētavām nav līgumu ar gala patērētāju Lielbritānijā. Līdzīgi būvniecībā tiek līgumi slēgti ar ģenerāluzņēmēju, nevis pa tiešo ar daudzu un dažādu specializāciju būvniekiem.»
Legāls bizness
Advokāts iezīmēja svarīgu likumsakarību – ja jau Ventspils tranzīta bizness būtu tik nelikumīgs, kā to vērtē prokurori, tad viņi šo biznesu neļautu pārņemt
R. Meroni un arī pats R. Meroni nebūtu piekritis to pārņemt. «Ja ar tranzīta biznesu Ventspilī nodarbotos noziedzīga grupa, kura legalizē noziedzīgi iegūtu naudu, tad valsts jau sen būtu arestējusi gan darboņus, gan uzņēmumus. Bet uzņēmumi joprojām turpina darbu. Jautājums: kur tad tur ir tas nelikumīgums? Tāda nav! Ir tikai vienošanās starp prokuroriem un Meroni – vajadzīgās liecības apmaiņā pret brīvību uzņēmējdarbībā. Es kaut ko tādu pirmo reizi redzu. Dzirdēju, ka Gints LaiviņšLaivenieks esot atzinies, ka iesaistījies noziedzīgā grupā un veicis noziedzīgas darbības. Jautājums – vai viņš maz apjēdz, ko ir sarunājis? Tagad viņi kopā ar Meroni tajā pašā grupā pārvalda tos pašus uzņēmumus. Vai tad tas nozīmē, ka viņi abi ar Meroni arī tagad turpina darboties noziedzīgā grupā pārvaldīt šīs struktūras un to visu dara ar Latvijas valsts atbalstu? Redziet, kur slēpjas kuriozs, kas pierāda, ka šis Meroni pārvaldīšanā nodotais tranzīta bizness nav nelikumīgs. Iedomājieties – ko teiktu Šveices valsts, ja uzzinātu, ka tās pilsonis Rudolfs Meroni noziedzīgā grupā turpina nodarboties ar naudas atmazgāšanu? Šveiciešiem arī ir savi izlūkdienesti, kuri ātri vien noskaidrotu, ka viņu pilsonis nodarbojas ar noziedzīgu darbību. Bez tam pats Meroni ir ļoti zinošs finanšu un nodokļu likumdošanas lietās – ja šajā biznesā būtu kas noziedzīgs, viņš tajā nekad neiesaistītos. Ja šis bizness būtu noziedzīgs, neviena pasaules valstu banka neatvērtu šim biznesam kontus, jo bankas no klientiem obligāti pieprasa līgumus par naudas izcelsmi,» skaidroja advokāts.
Mīts par beneficiāriem
Pratināšanas gaitā advokāts pamanījis būtisku krimināllietā iepītu akcentu. «Tiesā lieciniekam visu laiku prasa par beneficiāriem. Kas tas par jautājumu? Uzņēmuma valde var izdot akcijas konkrētam beneficiāram. Neviens cits taču tās nevar izdot. Tiesas zālē pieminētajos uzņēmumos akcijas var izdot tikai Meroni, un ir jautājums, kāpēc viņš tās nav izdevis? Cik man zināms – atbilstīgi likuma prasībām Lembergs tās ir deklarējis. Ja likums to tajā brīdī nav prasījis, viņš to nav darījis, un tiesas procesā tad arī būtu jānoskaidro – bija vai nebija viņam tas jādeklarē. Pārlasu padomijas vēsturi. Tur vara bieži saskaras ar grūtībām neitralizēt politiskos pretiniekus. Mēs tagad dzīvojam brīvā Latvijā, kur labie ir visi tie, kuri savu biznesu atdod svešajiem. Piemēram, digitālo televīziju gribēja uztaisīt paši vietējie. Viņiem no tā nekas nesanāca, jo viņus krimināli apsūdzēja par to, ka viņiem neesot pieredzes taisīt šādu biznesu, taču pasaules piemēri liecina, ka tieši iepriekšējās pieredzes trūkums var kļūt par veiksmes pamatu un ne vienmēr augstskolas diploms ir veiksmes garants. Rūpniecība tika iznīdēta, bet bankas atdotas svešajiem. Vēl atlicis globālajiem spēlētājiem atdot arī Latvijas ostas. Lai vietējiem nepiederētu stratēģiskās biznesa jomas un viņi nekontrolētu lielas naudas plūsmas, tiek izvilkts naudas atmazgāšanas likums, ar kura palīdzību viegli izrēķināties ar pasaules tendences nesaprotošajiem un nepaklausīgajiem.
Lai likvidētu varai nevēlamos, Padomju Savienībā Andreja Janvāreviča Višinska vadībā izdomāja noziegumu ar nosaukumu «kaitniecība», kuram nebija skaidras juridiskas definīcijas, bet varēja piemērot visos gadījumos, kolīdz uzradās vajadzīgais «klients». Piemēram, ugunsdzēsēju komanda piedzērusies, nav notīrījusi sniegu, tādēļ ugunsdzēsēju mašīna nokavē izbraukšanu uz izsaukumu. Normāli būtu notiesāt ugunsdzēsējus par nolaidību, bet tur sods par vieglu. Savukārt, tiesājot par kaitniecību, var piespriest vismaz 15 gadu ieslodzījuma vai nāves sodu. Tiek izvirzītas apsūdzības, ka ugunsdzēsēji piedzērušies tāpēc, lai kaitētu padomju valstij. Pret šādām apsūdzībām nevarēja aizstāvēties – tiesa akli ticēja prokuroru apgalvojumiem.
Lūk, kādēļ šādi panti vajadzīgi, pret kuriem nevar aizstāvēties. Latvijā tas ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likums.»
Apdāvinājuši Meroni
Pēc I. Ludiņa teiktā, valsts var arī neatgūt no R. Meroni viņam pārvaldīšanā nodotos uzņēmumu aktīvus: «Meroni reālas akcijas valstij nav nedz uzrādījis, nedz atdevis. Kaut vai Ventbunkera akcijām vajadzēja būt pievienotām krimināllietas materiālos, iešūtām vākos, uz kuriem būtu rakstīts, ka tās ir arestētas un pieder konkrētam beneficiāram. Akcijas vajadzēja uzticēt pārvaldīt tolaik Hipotēku bankai vai tagad Citadelei. Esot liecinieka statusā, Meroni varēja tikt pieaicināts bankā par konsultantu. Ja akcijas nav pievienotas krimināllietas materiāliem, un, pēc manā rīcībā esošās informācijas, tās nav pievienotas, tad Meroni nekas neliedz visus viņa valdīšanā esošos aktīvus turpināt pārvaldīt vai arī pārdot. Meroni reiz man teica: «Es šo instrumentu pats izdomāju, un neviens cits ar to nemāk spēlēt.»
Tādējādi prokurori savās darbībās krimināllietā ir ļoti atkarīgi no Meroni. Viņi Meroni mutē skatās, jo diemžēl viņi no Meroni neko vairs nevar paprasīt atdot. Tas vilciens ir aizgājis. Meroni tik talantīgi ir sakārtojis lietas, ka pat prokurori no viņa ir atkarīgi. Meroni var mantu atdot, bet var arī neatdot. Ja valsts viņam kaut ko prasīs, viņš teiks – tāda nebija sākotnējā vienošanās. Vienīgā vienošanās – liecināt pret savu klientu apmaiņā pret tiesībām pārvaldīt mantu šajā procesā, valstij neiejaucoties. Normāls darījums, un tādēļ viņš šo mantu var arī neatdot. Ja nav akcijas, tad ko tad var konfiscēt par labu valstij? Vai valsts varēs konfiscēt šīs beneficiāra tiesības? Beneficiāra tiesības jau nav konfiscējamas. Ja jau valsts būtu ļoti vēlējusies kaut ko iegūt vai nodrošināties, tā būtu pieprasījusi nodot akcijas valstij, dodot tiesības Meroni turpināt tās pārvaldīt. Bet akcijas jau nav nodotas. Vai tad jūs kaut kur redzat nodotas akcijas? Pat uzrādītāja akcijas pieder tam, kurš tās konkrētā brīdī uzrāda. Viss strukturizēts tā, lai nav dokumentu. Ir tikai teorētiskās beneficiāra tiesības, ko apmainīt pret akcijām nevar. Nedz prokurors, nedz SAB, nedz KNAB akcijas nevar izdot. Akcijas likumīgi var izdot tikai pārvaldnieks, proti, Meroni.»
Pasūtījuma piegarša
Vaicāts par kopējo iespaidu no pratināšanas Rīgas apgabaltiesā, I. Ludiņš teica: «Sajūta bija tāda – tiesā nemaz nemēģina noskaidrot patiesību. Var jau saprast prokuroru revolucionāro pārliecību, ka «вор должен сидеть» (zaglim jāsēž cietumā). Tās dēļ pazūd prokurora bezkaislīgā pieeja amata pienākumiem, profesionāla interese prāvā panākt godīgu uzvaru un virspusē izpeld viņa personīgās dusmas uz apsūdzēto. Savukārt Lembergam varu izteikt tikai cieņu kā cilvēkam, kurš ir spējīgs tam visam pretim stāvēt. Izskatās, ka šajā krimināllietā ir savāktas visādas lietas, kuras uz pašu apsūdzību nemaz neattiecas. Tur ir tik daudz izdomājumu. Šis kriminālprocess uzsākts, nevis pamatojoties uz reāliem likumpārkāpumiem, kādus var atrast ikvienam, kurš nodarbojas ar uzņēmējdarbību, bet gan uz politiska pasūtījuma pamata. Atminēsimies, ka šī krimināllieta sākās ar politiķa Aināra Šlesera iesniegumu prokuratūrai. Tādēļ šis process no augšas līdz apakšai ir politisks.